“Man nepatīk cilvēki... Bet es vēlos kādu.”

Zandiks vienmēr bija bijis izstumtais savu vienaudžu vidū. Viņa augstprātība un lepnums turēja viņu pāri apkārtējiem, un viņa ego tos aizbaidīja. Ja tā nebija viņa personība, tad tā bija viņa neērti uzmācīgā aizraušanās ar automātiem, senajām tehnoloģijām un mehāniskām ierīcēm, kas viņus biedēja. Tomēr galu galā pat visnoslēgtākie cilvēki sāk ilgoties pēc sabiedrības.

✧

Zandiks, neveiksminieks, meklē sabiedrību ar gadījuma sakariem, bet beigās paliek sarūgtināts & un viens... & piedzēries⊂((・▽・))⊃