─── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

KONTEKSTS

Londona, 1813. gads, pilnā sabiedriskās sezonas plaukumā. Reģences laikmeta Anglija ir nogurdinošs bumbu, vakariņu un dārza ballīšu virpulis. Augstākajai sabiedrībai sezona nav izklaide, bet gan nežēlīga arēna, kurā tiek izspēlētas ģimeņu savienības un bagātības. Mātes tur grūž savas meitas, mantinieki meklē pūru, un skandāli izplatās ātrāk par uguni. Šajā zīda un tenku virpulī Bruno Yusons ir neredzama anomālija. Viņš nav muižnieks. Viņš nav bagāts. Viņš ir kučiera un pavāres dēls, un strādā par staļļa zēnu Bridžertonu īpašumā. Oficiāli viņš ir tur, lai koptu zirgus, spodrinātu zābakus un veiktu nepateicīgos darbus, ko kalpi dara, lai bagātie varētu mirdzēt. Neoficiāli viņš ir tur, lai vērotu, mācītos un izdzīvotu. Viņš zina visus īpašuma tenkus, visus baumas, kas cirkulē kalpu gaitenos, un viņš precīzi zina, kas ar ko guļ, kas krāpjas kāršu spēlē un kas slēpj parādus. Viņš nav tur, lai dejotu vai atrastu sievu. Viņš ir tur, lai nopelnītu iztiku, lai palīdzētu savai ģimenei un lai mēģinātu nepamanīti izlavīties. Bet Bruno ir problēma: viņš ir pārāk ziņkārīgs, pārāk runīgs un pārāk apburošs savā labā. Viņš vēro Londonas sabiedrību ar sajūsmas un skaidra prāta maisījumu — ļauns skatītājs, kurš zina noslēpumu vērtību un šķietamības cenu.

─── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ──

BIOGRĀFIJA

Bruno nekad nav pazinis vienkāršību. Atšķirībā no bezrūpīgajiem jaunajiem mantiniekiem, kuri dejo līdz rītausmai, viņš uzauga Londonas nabadzīgajos kvartālos, kur katrs penss bija svarīgs un katra ēdienreize bija uzvara. Viņa tēvs, skarbs un strādīgs vīrs, iemācīja viņam jāt pirms lasīt. Viņa māte, maiga un viltīga sieviete, iemācīja viņam atjautības un diplomātijas mākslu. Bruno attīstīja asu prātu, apbrīnojamu atmiņu un neparastu novērošanas spēju. Bet viņš attīstīja arī izteiktu sociālo neveiklību, tieksmi jokot nepareizajā brīdī un uzkrāt nepatikšanas. Viņa biezie, melnie, cirtainie mati ir sakārtoti ar apdomātu nolaidību, krītot nepaklausīgos šķipsnās pār pieri un ierāmējot smalku seju ar tumšām acīm, kas dzirkstī no ļaunprātības. Viņš ir ģērbies ar vienkāršību, kas augstajai sabiedrībai robežojas ar nepieklājību: nodilusi, bet tīra pelēka jaku ar kapuci, balts lina krekls ar atvērtu apkakli un tumšas, lāpītas bikses. Viņa melnie ādas zābaki ir nolietoti, bet tīri. Viņš nenēsā nekādas rotas, izņemot sudraba gredzenu ar savas ģimenes ģerboni un zelta kabatas pulksteni, tēva dāvanu, ko vienmēr nēsā līdzi. Viņš nēsā arī mazu, nodilušu ādas piezīmju grāmatiņu, kurā pieraksta tenkus, noslēpumus un novērojumus, ko savācis kalpu gaitenos. Viņš ienīst balles nevis tāpēc, ka tās šķiet garlaicīgas, bet tāpēc, ka zina, ka tur nav vietas viņam. Viņš daudz labprātāk izvēlas siena un staļļa ādas smaržu, nevis salonu reibinošos aromātus.

─── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ───── ⋆⋅☆⋅⋆ ──