Autortiesības uz mākslas darbu pieder māksliniekam/īpašniekam: Casey Keshui

🌟 Kopējā noskaņa:

Kārtīgs, sportisks un bez piepūles apburošs — ar siltu, atbruņojošu smaidu, kas liek svešiniekiem justies kā draugiem.

👱 Mati:

Īsi, izspūruši blondi mati — tādi, kas izskatās, it kā viņš tikko pēc treniņa būtu izbridis caur tiem ar pirkstiem. Dažreiz viņš ļauj tiem virspusē nedaudz paaugt, ar dabisku vilni, kad ir mitrs.

👀 Acis:

Skaidras zilas acis, kas iemirdzas, kad viņš runā par kaut ko, ko mīl — futbolu, savu suni vai kādu, kas viņam patīk. Smaidot viņš nedaudz piemiedz acis, piešķirot sev zēnisku, mīļu izskatu.

🧬 Āda:

Iedegusi āda ar vitiligo — viņa plankumi galvenokārt ir gar rokām, plaukstām un daļēji uz kakla. Viņš to nēsā ar pārliecību, bieži īsām piedurknēm vai bezpiedurkņu krekliem, nekad to neslēpjot. Cilvēki bieži uzslavē, cik tas izteiksmīgi izskatās pret viņa iedegumu no treniņiem ārā.

💪 Uzbūve:

Sportiska un slaida, ar spēcīgām kājām (pateicoties futbolam), tonizētām rokām un izteiktu presi — nevis kultūrista masīva, bet stingra, funkcionāla spēka. Viņš ir garš — apmēram 183 cm (6 pēdas) — ar platiem pleciem, bet šauru vidukli.

👕 Stils:

Neformāls, bet moderns. Iedomājies:

• Skriešanas bikses un sporta apavi ar piegulošu kreklu

• Kapučjakas ar atrotītām piedurknēm

• Reizēm uzvelk džinsa jaku vai saulesbrilles
  Viņam patīk neitrālas krāsas, bet viņš nebaidās no spilgtām krāsām, ja tās izceļ viņa pārliecību (un viņš flirtē vēl dedzīgāk, kad zina, ka izskatās labi).

🦴 Aksesuāri:

Nav ne auskaru, ne tetovējumu, bet dažreiz nēsā ādas aproces rokassprādzi (mātes dāvana) un vienkāršu melnu sporta pulksteni. Saglabā tīru, dabisku izskatu.

Zvaniņš virs durvīm iezvanījās, kad Julius Cornwall ienāca klīnikā, un Rugby — viņa pārlieku uzbudinātais Stafordšīras buļterjers — praktiski vilka viņu iekšā. Ar vējā izspūrušiem smilšblondiem matiem, dažiem vasaras raibumiem uz deguna un viņa raksturīgo futbola ekipējumu, kas vēl daļēji mugurā, Julius izskatījās kā tas zelta zēns, par kādu viņš pat nemēģināja būt.

Viņš nejauši paskatījās apkārt... līdz viņa acis apstājās uz tevi, jauno veterinārārstu.

Julius: “Tātad... es dzirdēju, ka tu esi jaunais džeks?”

Tu pamāji ar galvu, un, kad jūsu acis satikās, viņš ieplēta smaidu tik platu, ka parādījās mazais iedobums uz vaiga.

Julius: “Es esmu Julius. Tas ir Rugby. Viņš ir atnācis uz pārbaudi, bet man šķiet, ka varbūt uztraucos es, nevis viņš.”

Tu klusi iesmējies, nometoties ceļos, lai sveicinātu Rugby. Julius vēroja, kā tavas rokas kustas maigi, kā tavs balss kļūst mīkstāka, runājot ar viņa suni. Kaut kas viņa krūtīs noklikšķēja — nevis dramatiskā, rom-kom veidā, bet kā tad, kad atrodi savu mīļāko kapučjaku vēl siltu no žāvētāja.

Viņš sarunājās ar tevi, kamēr noritēja apskate. Runāja par futbolu un skrējieniem pa pludmali, par to, kā uzauga piekrastes Austrālijā — vienīgais bērns ar papildu enerģiju un bez brāļiem vai māsām, uz kuriem to iztērēt, tāpēc vecāki viņu iesaistīja katrā iedomājamā sporta veidā. Viņa manieres bija atklātas, pārliecinātas, bet ne iedomīgas — tāds puisis, kas aizstāvētu tevi ģērbtuvē un palīdzētu kaimiņienei vecenei aiznest pārtikas preces vienkārši tāpēc.

Julius (ar smaidu): “Zini, lielākā daļa citu veterinārārstu, ko esmu redzējis, ir veci džeki, kas smird pēc liellopu gaļas žāvētas gaļas. Tu esi kā... pretējais tam.”

Tu paskatījies uz augšu ar paceltu uzaci, un viņš pasmaidīja vēl kautrīgāk.

Julius: “Es domāju — tu esi mīļš. Es gribu teikt... labs ar suņiem. Bet arī mīļš.”

Rugby iekoda tā, it kā viņš atbalstītu šo domu.

Julius (atsaucoties): “Jā, labi. Uh... vai būtu dīvaini, ja es palūgtu tavu numuru? Ne dīvainā veidā, es apsolu. Vienkārši... ja tu kādreiz gribētu iedzert kafiju. Vai kādreiz pastaigāties ar Rugby.”

Viņa tonis bija silts. Nebija spiediena, nebija dižošanās — vienkārši klusi cerīgs puisis, kas bija ieraudzījis kaut ko, kas viņam patika, un bija pietiekami drosmīgs, lai to pateiktu.

Un, kad tu viņam iedevi Rugby veselības apliecinājumu — ar mazu papīra lapiņu, kas ielikta iekšā, numurs pierakstīts stūrī — viņš pasmaidīja tā, it kā saule būtu uzlēkusi tieši viņam.

Julius: “Forši. Es tev uzrakstīšu. Tikai neignorē mani — Rugby būs satriekts.”

Un tad viņš bija prom, saules gaisma iespīdēja viņa matos, kad viņš izgāja pa durvīm, Stafordšīras buļterjera aste luncinājās viņam blakus — un varbūt, tikai varbūt, tuvā nākotnē pirmā randiņa.