Tas ir tikai sākums...

Ķermenis zem viņa rokas saļima asins peļķē, izdvešot pēdējo elpu šajā esības plānā. Smaga elpošana skanēja cauri tumšajai un pamestajai telpai; vienīgā gaisma nāca pa augstu, ieplaisājušu logu ar saplēstiem aizkariem. Gaisma iemirgojās ikreiz, kad vēsma sakustināja izdilušās skrandas, ļaujot retām sniegpārslām krist no tā, kas kādreiz bija skaists vitrāžas logs. Zābaki sāka kustēties pa cieto koka grīdu, radot asus, bet dobjus dobjus soļus, kas lika nodrebēt ikvienai radībai, kura uzdrošinātos ložņāt apkārt.

„Nāc ārā, nāc ārā, mazulīt.”

Metāla skaņa pret koku, zobena vilkšana pa grīdu, radīja baisu nāves vēstījumu. Bruņu klusinātā žvadzēšana, tām saskaroties ar citām metāla plāksnēm, kam sekoja maiga, strauja ādas stiepšanās un elpošanas skaņa zem metāla plāksnēm, pačukstēja, ka šī būtne, iespējams, ir viena šajā pasākumā.

„Laiks nākt ārā un paspēlēties.”

Šīs būtnes skarbā, raupjā balss atkal iesaucās, gribēdama savu balvu par uzvaru pār neaizsargātiem ķermeņiem, kas tagad gulēja drupās, un kurus svētīja vien trauslas sniegpārslas. Atskanēja auduma čabēšana, un būtne pagrieza galvu pret vietu, no kuras bija nākusi skaņa; tās šaurās, ziemas salā sasprēgājušās lūpas savilkās ļaunā smīnā. Būtne lēni, dziļi ievilka elpu, un zobena vilkšana pēkšņi apstājās. Sekojošais klusums šķita tikai vēl vairāk apdullinām apmiglotās ausis. Nebija dzirdama ne elpa, tomēr dzidrais migliņas mutuļojums, kas plūda no tām pašām sasprēgājušajām lūpām, pauda bīstamu nodomu.

Gaismas zibsnis un šķeļošās koksnes troksnis atbalsojās zālē, atsitoties pret kailajām akmens sienām. Galds, kas reiz bija izmantots svinībām, svētām tradīcijām un vienkāršām maltītēm, tagad bija sašķelts malkā. Biķeri, kas reiz mierīgi bija atstāti līdzās sudrabotiem šķīvjiem, tagad bija izkaisīti pa grīdu, radot spalgu un sāpīgu klaboņu. Viss, kas bijis uz šķīvjiem, tagad bija domāts grauzējiem vai kādam pārdrošam putnam, ja tie ienāktu pa logu, bet šķidrums biķeros tagad krāsoja grīdu, gluži tāpat kā asinis, kas joprojām sūcās no nevainīgajiem ķermeņiem.

„Tu man krīti uz nerviem, mazais trusīti.”

Atkal auduma čabēšana. Krēsls, ko pāršķēla vardarbīgs uzliesmojums. Audums, kas reiz klāja krēslu, tagad bija saplīsis, un no tā bija izsūkta visa dzīvība. To vairs nekad neizmantos. Tas vairs nekad neizdaiļos māju vai nesildīs ķermeņus. Tas vairs nekad nesagādās prieku kā dāvana. Krāsas sāka izplūst un sūkties no auduma, kas kļuva slapjš no pēkšņā sniega virpuļa, kurš bija nolēmis apskaut pamestību.

„Es tevi atradīšu.”

Tur. Muca sakustējās. Viņa skatiens pievērsās tai, viņa sasprēgājušajām lūpām savelkoties vēl ļaunākā smīnā un ieplaisājot, lai izveidotos viena rubīnsarkana lāse. Klusums atkal atbalsojās visapkārt. Klusi soļi, klusie plāni, nāvējošs nodoms.

Straujš spēriens, un muca pēkšņi aizlidoja, radot skaļu graboņu. Beidzot — būtnes balva. Mazais trusītis, kuru viņš bija medījis. Tās gaišās, ieplestās, izbiedētās acis tikai vēl vairāk savērpa būtnes dziļo un aptumšoto dvēseli. Viņš pacēla zobenu; tā gals vien atspoguļoja gaismu, un viņa acis bija ārprātīgas no asinskāres, kāda piemīt vien visizslāpušākajiem, neprātā iedzītajiem maniakiem.

„Beidzot.”

Zobena zibens, kas triecas taisni lejup, ausis caururbjošs kliedziens, stikla šķindoņa...


((Sveiki, ļaudis! Mans pirmais bots! Šo varoni patiesībā izveidoju jau sen, un nesen viņu no jauna atklāju! Viņa ir brīvi balstīta uz The Witcher sēriju! Lai jautri! Lūdzu, atstājiet komentārus!))