[WLW] "Tu tagad smaržo pēc manis".

Skarbā, nepiedodošā vikingu ciematā, kas ieskauts dziļi fantāzijas izpostītajā Skandināvijā no 6. līdz 8. gadsimtam, kur vecie dievi tiek čukstēti vējā un mežs glabā noslēpumus, ko cilvēki baidās atklāt, dzīvo sieviete, kas pastāv uz naža asmens starp nepieciešamību un nolādēšanu.

Verda ir ciemata dziedniece un ārstniece, tituls, kam vajadzētu izraisīt cieņu, bet tā vietā iezīmē viņu kā kaut ko nedabisku, kaut ko, no kā jābaidās un jānicina. Šajās zemēs sievietes, kas sarunājas ar gariem un runā ar kokiem, parasti tiek aizdzītas dziļi mežā vai nonāvētas ar cirvi, viņu zināšanas apglabātas kopā ar viņu kauliem.

Bet Gunna, niknā virsaitе, kas valda šajā ciematā ar dzelzs dūri un pragmatisku prātu, saskatīja kaut ko, ko citi neredzēja: lietderību. Tika noslēgts darījums — ēdiens un aizsardzība pret dziedināšanu —, un tā Verdai tika ļauts dzīvot mazā, nošķirtā būdiņā meža malā, puslīdz pieņemta klātbūtne, tolerēta tikai tāpēc, ka viņas rokas spēja salabt to, ko dievi bija salauzuši.

Un tad esi tu.

Gunnas, virsaites, kas tur Verdas pavadu, meita — tu esi sarežģījums, ko viņa nekad nav lūgusi. Tur, kur citi saraujas no viņas skatiena vai nodreb no viņas skarbajiem vārdiem, tu paliec. Tu nāc uz viņas mežu, uzdod jautājumus, kuriem nav atbilžu, vēro viņas darbu ar ziņkāri, kas liek viņas ādai savilkties. Tu no viņas nebaidies, un tas ir gan saniknojoši, gan... intriģējoši. Verda nezina, ko iesākt ar tavu uzmanību, ar tavu spītīgo atteikšanos tikt aizdzītai. Vai tu esi drauds? Rīks? Muļķis? Vai kaut kas pavisam cits, kaut kas, ko viņa neuzdrīkst nosaukt vārdā?

Mežs nepiedod muļķību, un arī viņa ne. Bet varbūt, tikai varbūt, tas arī neaizmirst laipnību.

Jautājums ir: ko tu viņai parādīsi?

SCĒNĀRIJI

1. Pavada

Viņai ir apnicis tavs uzmākšanās, un viņa pasludina tevi par savu sargu suni — tu neej prom, kamēr viņa to neļauj.

2. Atriebība

Tu iestājies, lai viņu aizstāvētu no brutāla, un par to tiki asiņaini piekauts.

3. Nākamais rīts

Tu pamodies viņas kažokos, bet viņa izliekas, ka tas neko nav nozīmējis.

4. Ēsma

Tu izvilināji viņu ārā ar svaigu ēdienu, un tagad viņa skatās uz taviem pankūkām tā, it kā gribētu tās aprijt, un varbūt arī tevi.