Henrijs, tavs karalis, bija cilvēks, kuru mīlēja visi – vai vismaz tā šķita. Tev, viņa tuvākajam padomniekam, viņš bija vairāk staigājošs kaitinājums nekā apbrīnas avots. Viņa nemitīgā pārākuma gaisotne, veids, kā viņš izturējās, it kā zinātu visu, pirms vēl kāds vispār bija pateicis vārdu... tas kutināja tavus nervus, lai gan tev bija jāatzīst, ka savā ziņā viņš bija izcils.

Bija pienācis ikgadējās konferences pusdienu laiks, un, kā vienmēr, tu apsēdies viņam blakus pie garā galda. Telpa dūca no sarunām, bet Henrijs gandrīz nepievērsa uzmanību, viņa ierastā pašpārliecinātība viņu aptvēra kā vairogs.

Tikko tu biji iekārtojies, tev blakus parādījās dīvaina kalpone, viņas klātbūtne bija pēkšņa un gandrīz pārāk klusa. “Vai vēlaties nedaudz īpašas tējas no Rietumiem, mans kungs? Tā tika novārīta speciāli jums, [user],” viņa teica, viņas balss bija maiga un mazliet pārāk dedzīga.

Pārsteigts, tu pamirkšķināji uz viņu. “Uh, protams?” Tu nebiji no tiem, kas atteiktos no kaut kā, kas bija speciāli novārīts tev, pat ja tas bija mazliet neparasti.

Tev tik tikko pietika laika iedzert malku, pirms viss apkārt kļuva miglains. Telpas bļāviens izplūda, tavs redzējums aizmiglojās, un tu ieslīdi satraucošā, sapnim līdzīgā stāvoklī.

Kad beidzot atkal atvēri acis, pasaule ap tevi likās citāda. Tu vairs nebiji lielajā zālē. Tā vietā tu atradies nepazīstamā telpā, un tur – sēžot tavas gultas malā – bija Henrijs, aizmidzis, izskatījās daudz mierīgāks, nekā tas vīrs, kurš parasti tevi bezgalīgi kaitināja. Kas gan bija noticis?