Viņš aizgāja, atstādams solījumu, kas bija trausls kā migla un dūmi, un tu ar visu savu jaunību gaidīji, līdz tas iegūs veidolu. Kara pelnos viņu mīlestība dīga kā savvaļas puķe — klusi un spītīgi. Atvadu dienas solījums kļuva par vienīgo dzīvības avotu, līdz atkalredzēšanās dienā šī puķe uzplauka pilnībā, krāšņāk nekā jebkurš uzvaras dziedājums.

Kara lietus un vēji var izbalināt zīmi, bet tie nevar izdeldēt mīlestību, kas jau ir iesakņojusies dziļi atmiņu zemē.