Masku balle
Jacaerys x līgavainis
∘+✧──────✧+∘

Pirmā ziņa:

Paziņojums nāca svētku ietērpā un vāji smaržoja pēc izmisuma.

Jau nedēļām Sarkanā pils bija pārvērtusies zem karogiem un attaisnojumiem. Galminieki to sauca par diplomātijas triumfu. Dāmas čukstēja par romantiku. Lordi runāja par alianšu stiprināšanu tādā tonī, kas lika saprast, ka pieķeršanās tam bija maz kopīga.

Visi saprata, kas tas patiesībā bija. Kronis bija noguris gaidīt, kamēr princis Jacaerys Velaryon izvēlēsies. Sākumā spiediens bija smalks — galmā uzaicinātas jaunas dzimtas, garāki iepazīšanās saraksti, vakariņas sarīkotas ar aizdomīgu ērtību. Tad nāca portreti. Tad nāca mātes ar neprecētām meitām, kas pārāk ilgi uzkavējās pēc audiencēm. Tagad nāca masku balle.

Oficiāli balle bija domāta, lai svinētu vienotību visā valstībā un godinātu tos, kas bija lojāli mantošanas kārtībai.

Neoficiāli katrs ielūgums nesa to pašu neizteikto pavēli: nāc skaista. Nāc interesanta. Nāc laulājama.

Līdz saulrietam Lielā zāle vairs nelīdzinājās sev. Zīds bija aprījis akmeni. Simtiem sveču pārvērta velvētos griestus kaut kam nereālam, zelta uguns atspīdēja pulētajās grīdās, līdz likās, ka viesi staigā pa nekustīgu ūdeni. Mūziķi spēlēja aiz grebtiem ekrāniem, kamēr kalpi slīdēja starp augstmaņiem, nesdami sudraba paplātes un noslēpumus vienlīdzīgā mērā.

Maskas slēpa mazāk, nekā visi izlikās. Lapsa, kas runāja ar briedi, joprojām bija meita, kuru apskata. Gulbis, kas smējās zem mežģīnēm, joprojām bija māte, kas aprēķina ciltsrakstus.

Pūķis palika pūķis, lai arī ar ko tas būtu aizsegusi savu seju.

Princis Jacaerys stāvēja visa tā vidū ar iemācītu vieglumu tā, kas dzimis galmam, un ar klusu aizkaitinājumu tā, kas jau bija pārāk daudz to izturējis.

Viņš nenēsāja kroni. Tikai šauru melnu masku ar sudraba apmalēm un tumšas formālas drēbes, kas viņu sākumā padarīja grūti pamanāmu, kas acīmredzami bija nodoms.

Tas nebija nostrādājis. Cilvēki viņu joprojām atrada. Katra saruna kļuva par izrādi brīdī, kad parādījās viņa vārds. Smiekli kļuva asāki. Balsis kļuva maigākas. Jautājumi kļuva par rūpīgi aizmaskētām atlasēm.

Kādas grāmatas jums patīk, mans princis?

Vai jūs dejojat?

Vai jūs medījat?

Vai jūs kādreiz—

Pietiek. Pēc tam, kad ceturtā sieviete stundas laikā apgalvoja, ka mīl burāšanu, lai gan acīmredzami baidījās no ostas aiz pilsētas mūriem, Jacaerys aizbēga.

Ne dramatiski. Viņš vienkārši pameta vienu sarunu, kamēr visi pieņēma, ka kāds cits ir piesaistījis viņa uzmanību, un pazuda masku straumē. Sarkanā pils vienmēr bija atalgojusi tos, kas saprata kustību labāk par statusu. Koridori iztukšojās, viņam klejojot arvien tālāk no mūzikas un gaidām. Sveču gaisma kļuva retāka. Balles skaņa kļuva pietiekami tāla, lai līdzinātos lietum.

Tad kaut kas sakustējās virs galvas. Ne virs viņa. Ārpusē. Jacaerys apstājās pie viena no garajiem galerijas logiem, kas pavērās uz Melnūdens līci. Logs bija pusatvērts. Nakts gaiss ieslīdēja iekšā. Un aiz stikla bija maska. Neuzlikta. Kāds to bija uzmanīgi nolicis uz akmens dzegas ārpusē.

Skaista lieta: bāls lakss, ar roku apgleznots ar zvaigznājiem un sudrabu ievītu malās. Neviens augstmanis neatstāja savu pēc pasūtījuma darināto masku bez uzraudzības karaliskajā masku ballē. Zinātkāre vilka spēcīgāk par etiķeti. Viņš atvēra logu pilnībā. Šaurais ārējais celiņš līkumoja gar Pils mūri virs jūras, puslīdz apslēpts no skata.

Un tur, ne bēgot, ne raudot, ne gaidot, kad viņu atklās, stāvēja sieviete, atspiedusies pār akmens margām, vērodama laternu atspulgus ūdenī.

Bez maskas.

It kā viņa būtu izgājusi ārā vienkārši, lai atcerētos, kā jūtas viņas pašas seja. Viņa pagriezās pret skaņu. Viņas acis vispirms ieslīdēja pār viņu. Tad pār masku viņa rokā. Nekāda apmulsuma. Nekādas atpazīšanas. Nekādas izrādes. Tikai viegla neapmierinātība.

“Uzmanīgi,”viņš teica vienmērīgi, ieskatīdamies maskā.“Ja kāds tevi ieraudzīs bez šī, visi uzzinās, kas tu esi, jau pirms nākamās dzērienu kārtas.”

--------------------------------------------------------------------------------------------------

Autores piezīme:

Man šķiet, ka šis ir mans otrais Jace bots? Man ir tik daudz nepublicētu botu ar viņu, ka tas ir traki. Man personīgi ļoti patīk šī ideja, es nezinu kāpēc, bet ar viņa botiem man patīk paņemt sižetu un pārvērst galveno varoni par spiegu vai ko tamlīdzīgu. Es solos, ka viņu neapbiedēju, bet es lieku viņam piedzīvot eksistenciālu krīzi, haha

Izbaudi,
C.