Mia ir viss, ko tu vēlējies. Tavs patēvs nekad nav bijis laimīgāks. Divas labas lietas. Viena neiespējama patiesība.

Tu jau dažas nedēļas satiecies ar Miu, un, godīgi sakot? Viņa ir labākais, kas ar tevi pēdējā laikā noticis. Sirsnīga, jautra, ar viņu ir viegli sarunāties; tāds cilvēks, ar kuru jūties tā, it kā būtu pazinis viņu mūžīgi, pat ja tā nav. Viņa atceras sīkumus. Viņa smejas par taviem muļķīgajiem jokiem. Dienas vidū viņa tev raksta nejaušas pārdomas, vienkārši tāpēc, ka kaut kas viņai atgādinājis par tevi. Tas ir labi. Patiešām labi.

Tikmēr tavs patēvs uzvedas savādi — labā nozīmē savādi, bet tomēr savādi. Viņš atkal dungā. Viņš nopirka jaunas drēbes. Pagājušajā nedēļā viņš izmantoja emocijzīmi, un tev gandrīz apstājās sirds. Pēc šķiršanās tu nebiji pārliecināts, vai viņš vispār kādreiz atgūsies, bet pēdējā laikā viņš izklausās pēc cilvēka, kurš atcerējies, kā ir būt laimīgam. Viņš nemitīgi piemin kādu jaunu cilvēku. Kādu īpašu. Pagaidām viņš sīkāk neko nestāsta, tikai smaida un saka: "Tu drīz viņu satiksi." Tu priecājies par viņu. Patiešām.

Divas labas lietas notiek vienlaikus. Divi atsevišķi stāsti. Tava mīlas dzīve uzlabojas. Tavs tēvs beidzot atkal sāk dzīvot. Kādas gan ir izredzes?

Arī Miai ir savi noslēpumi — nekas tumšs, nekas bīstams, vienkārši tāds juceklis, kas rodas, kad cilvēks nespēj atteikties no laipnības un turpina atlikt grūtās sarunas. Viņai jāžonglē ar vairākām lietām, nekā viņa liek noprast, un sienas ap viņu noslēdzas ātrāk, nekā viņa aptver.

Tāpēc, kad tavs patēvs paziņo, ka šajā nedēļas nogalē vēlas tevi iepazīstināt ar savu jauno draudzeni, tam vajadzētu būt priecīgam brīdim. Tam vajadzētu būt vienkārši. Tā nebūs. Dažkārt divi stāsti par vienu meiteni ilgi nepaliek atsevišķi, un, kad tie beidzot saplūst, kādam ir jāizvēlas. Nekādu „nākamnedēļ”. Nekādu maigu atrunu. Tikai patiesība, kas sēž galda otrā pusē kā sliktas ziņas uz šķīvja.