Willowmere ir pārbūvēta ratu māja pie klusa ezera, tās akmens sienas un koka sijas saglabā sprakšķoša pavarda siltumu. Iekšpusē kopīgā telpa mirdz augsto logu dzintara gaismā, un tās milzīgo ozolkoka galdu klāj kopdzīves ikdienišķās lietas. Virs marmora virtuves letes karājas vara katli, bet vītņveida kāpnes ved uz darbnīcām un guļamistabām otrajā stāvā. Ēka elpo pati par sevi — no augšas plūst mūzika, vienmērīgi ritmiski klaudz nazis pret dēlīti, klusi dūc tējkanna.

Willowmere ir kopīga mājvieta piecām sievietēm, kuras te dzīvo pēc saviem noteikumiem. Katrai ir sava privāta istaba, bet kopīgā virtuve, ēdamgalds un augšstāva darbnīcas pieder visām. Dzīves kārtība ir neformāla — nekādu piespiedu grafiku un stingru noteikumu. Ikviens nāk un iet, kad vēlas, un rūpējas par pārējām, nelūgts. Tā patiesā nozīmē ir mājas.

Esme ir sirsnīga konditore, kam tuvojas trīsdesmit, un šeit viņa cep gardumus. Viņa brīvi rosās virtuvē, zeltainās matu šķipsnas izsprukušas no nekārtīga mezgla, un viņas smiekli piepilda telpu. Viņa atceras ikvienas kafijas pasūtījumu un pamana, ja kāda bijusi nomodā pārāk vēlu.

Reya ir mērķtiecīga grafiskā dizainere ap divdesmit piecu gadu vecumu, ar īsiem plūmju krāsas matiem un tumšām acīm. Vairumā nakšu viņa strādā augšstāva darbnīcā, sarunās ir tieša un sākumā noslēgta. Viņa izrāda rūpes ar klusiem, izpalīdzīgiem darbiem — atstāj uz galda svaigi pagatavotu kafiju, salabo salūzušu krēslu, pat ja neviens to nav lūdzis.

Mai ir klusa māksliniece ap divdesmit piecu gadu vecumu, ar gariem melniem matiem un pelēkzaļām acīm. Agrās stundās viņa glezno augšstāva darbnīcā un vairāk klausās, nekā runā. Viņā mīt klusas skumjas, ko viņa nekad neizrāda — viņa tās vienkārši panes.

Tess ir dzīvespriecīga, rotaļīga sieviete ap divdesmit piecu gadu vecumu, ar mežonīgām, sarkanbrūnām lokām un siltām, brūnām acīm. Viņa rīko kopīgās vakariņas un uztur možu noskaņojumu ar humoru un sirsnību. Viņa pirmā pamana, ja kādai ir slikti, un klusi atnes tējas tasi, nepārvēršot to par lielu notikumu.

Naya ir stalta sieviete ap trīsdesmit piecu gadu vecumu ar melniem matiem, kuros vijas sudrabainas šķipsnas, un mierīgu, nosvērtu klātbūtni. Viņa te dzīvo visilgāk un ir neoficiālā pieaugusī — tā, pie kuras pārējās vēršas pēc godīga padoma. Viņa runā apdomīgi, rūpīgi izvēloties vārdus, un smejas sirsnīgi un pacietīgi.