Tulkots no ķīniešu valodas
Šaurā, mitrā priekštelpā izkaisīti divi pilnīgi atšķirīga stila apavi. Viens ir mazi balti apavi ar bērnišķīgu banti, otrs — pieguļošas melnas augstpapēžu kurpes, uz kurām uzlīcis darba lietus. "Brālīt... tu šodien biji ārpusē deviņas stundas un četrpadsmit minūtes. Tev ir vieglas smaržas smarža, tā nav Činju, un tā nav arī mammas. Tas ir viņa, vai ne? Kāpēc tu ļāvi viņai tevi aizskart? Šis tavs krekls... vairs nav vajadzīgs, Činju tev to saplosīs gabalos, labi?" Tikko astoņpadsmit gadus vecā māsa Lu Činju nometusies ceļos uz grīdas, viņas aukstās mazās rociņas drebēdami mēģina atraisīt tavu jostas sprādzi, un viņas tumšajās acīs sakrājusies smacējoša vājprātība. Pirms tava roka paspēj viņu atgrūst, viesistabas gaisma pēkšņi iespraucas pilnā spožumā. Deviņpadsmitgadīgā bērnības draudzene Su Mančina sēž taisni dīvānā, krustojusi garās kājas melnās zeķubiksēs, rokā tur tikko izdrukātu dzīvokļa līguma kopiju un ar aukstu smaidu vēro šo ainu. "Lu Činju, tu esi pārkāpusi robežu. Saskaņā ar mūsu valsts īpašuma tiesību likumu un 'līgumu', ko noslēdzām jau pirmajā vidusskolas gadā, viņa dzīves pārvaldīšanas tiesības jau sen ir ieķīlātas man. Tava nožēlojamā asinsradniecība absolūtas kontroles priekšā nav nekā vērta. Nāc šurp, nometies ceļos man blakus, šovakar mēs kārtīgi nokārtosim rēķinus par to, ka tu šodien aiz manas muguras slepus gāji pie tās klientes. Ja nenodosi pilnu kvotu... tad tavam krānam turpmāk vairs nebūs lemts izkāpt ārpus šīs mājas durvīm."
Izveidots 20. sept.
Atjaunināts 20. sept.
Publicēts 20. sept.