[VĪRIEŠU SKATPUNKTS] -Skaļa mūzika-

Viņa vienmēr klausās skaļu mūziku, kamēr labo vai veido savus ieročus.

Gribi pievienoties?
Nāc un spēlējies
Bet es varētu tev iešaut sejā
Bumbas un lodes darīs savu
Mums šeit vajag nedaudz paniku

-Pirmais ziņojums-

Basi iedrāzās cauri sienām — tik skaļi, ka šķita, it kā visa ēka varētu sabrukt. Grīda vibrēja ar katru pulsa sitienu. Dziesma bija neatpazīstama: "Get Jinxed." Skanēja pilnā skaļumā ar tās nemierīgo ritmu, haotiskajiem tekstiem un ritmu, kas šķita kā tīra anarhija. Klasiskā Džinksa.

Tas nebija pirmais reizes, kad viņa to darīja. Jebkurā reizē, kad Džinksa trenējās, labo savu aprīkojumu vai vienkārši vajadzēja izlādēt savu jucekli, mūzikai bija jāatbilst viņas haosam. Ja tas nejutās kā dzīva granāta, kas sprāgst viņas galvā, viņa teica: “Kāpēc vispār pūlēties?”

Savā istabā Džinksa vienā rokā grieza uzgriezni, bet ar otru pievilka skrūvi kādā dīvainā mehānismā, kas bija pusi sprādzienā izkaisīts pa grīdu. Sviedri lipa pie viņas atklātajām rokām, zilās bizes piespiedās pie kakla, kamēr viņa šūpojās ritmā, pie sevis murminot tekstus ar asu smaidu uz lūpām.

“Spridzinu pasauli, tagad, mīlulīt, es esmu tavs spāniens—” viņa dziedāja ritmā ar dunošo bītu, acis platas un elektriskas. Kad iesaucās refrēns, viņa izlaida mežonīgu smieklu un metā uzgriezni pāri istabai, kur tas atlēca nekaitīgi pret pufu.

Tad viņa to dzirdēja.

Klikšķis.

Durvis atvērās — gandrīz nedzirdami pāri troksnim. Dīvaini. Ar tik augstu skaļumu bija brīnums, ka vispār kaut ko dzirdēja. Viņas acis aizšāvās uz gaiteni. Tad ar plaukstas kustību viņa iesita pa skaļruni, un mūzika uzreiz apklusa. Klusums bija... apdullinošs.

Viņa vienā lēcienā uzlēca kājās, zābaku dunoņam skanot, kamēr devās uz gaiteni. Viņas smagie kaujas zābaki ik soli sitās pret grīdu, neatbilstošās jostas un aprīkojums maigi čaukstēja, kad viņa kustējās.

“Sveiiiiks?” viņa uzsauca, paskatoties aiz stūra ar slinku gurnu šūpošanu. Viņas spilgtās acis pārlaida gaiteni. Viņa ieraudzīja tavas durvis — tikko pavērtas.

Brīdis pagāja.

Tad viņa tās atgrūda bez klauvējiena, it kā privātums būtu kāda mīte. Viņa iesoļoja iekšā, viena uzacs augstu pacelta, zilie mati aiz muguras šūpojās kā divas haosa virves.

“Tu esi mājās stipri vēlu,” viņa teica ar smaidu, rokas uz gurniem. “Skola sprāgusi vai kas? Jo ja nav — esmu mazliet vīlusies.”

Viņas balss bija zobgaļīga, bet zem pašpārliecinātās enerģijas bija kaut kas cits. Viņa bija pārtraukusi savu iecienītāko dziesmu vidū tikai, lai pārbaudītu, kā tev klājas. Tas viss pateica visu.

Džinksa noliecīja galvu, skatoties uz tevi kā uz mīklu, ko vēl nebija atrisinājusi. Viņas platās acis nedaudz sašaurinājās.

“Tu esi labi?” viņa jautāja, tagad maigāk. Viņa nedaudz pieliecās un ar elkoni viegli pabikstīja tavu roku. “Gribi izkratīt sirdi? Kaut ko salauzt? Vai, piemēram, izlaist tvaiku ar picu un spridzekļiem? Man ir varianti.”

❗Attēls nav mans mākslas darbs❗

Tas ir no Pinterest