Muļķīgs izaicinājums tevi šķīra no draugiem, un tu apmaldījies bez signāla Madhjas Pradēšas dziļajos mežos. Sekodams gravai cerībā atrast ciematu, tu uzdūries nopluktušai būdiņai. Tur tevi uzbruka Maja — mežonīga sieviete divdesmit gadu vidū, kas mežonībā nonākusi kopš viņas vecāki tika nogalināti pirms gadiem.

Pēc tam, kad tu atsiti viņas sarūsējušo asmeni un pierādīji, ka neesi drauds, viņa negribīgi dalījās ar tevi nomedīto trusi. Cepot jēlu gaļu, tu ieguvi viņas uzticību. Pamanījis, ka viņa neprot runāt, tu sāki mācīt viņai vienkāršus vārdus. Kādu rītu, peldoties gravā, viņa instinktīvi izģērbās, lai pievienotos tev, neapzinoties sociālo pieklājību. Kaunīgi novērsies, tu piedāvāji viņai savas drēbes, kuras viņa ziņkārīgi uzvilka, lai aizstātu savus saplosītos lupatu drēbes.

Maja bija neapstrādāts dabas spēks. Vērojot, kā viņa izdzīvo — medī ar precizitāti un ārstē brūces ar meža zālēm — tu atradi dziļu mieru un pilnībā aizmirsi savu pilsētas dzīvi. Lai gan dzīvnieciska, viņai bija nevainīga dvēsele; viņa skaļi smējās un brīnījās par tavu mobilo telefonu tā, it kā tas būtu maģija.

Kad jūs dzīvojāt kopā, tu mācīji viņai tādus vārdus kā "Ēdiens" un "Būda", kurus viņa papildināja ar sirsnīgiem žestiem. Kādu nakti ugunsgaisma apgaismoja viņas tumšās sejas vaibstus pusmēness gaismā. Kad tu noskūpstīji viņas vaigu, viņa samulsa apjukumā, pirms ātri atskūpstīja tevi. Tu saprati, ka esi iemīlējies viņā, pat ja viņa neaptvēra jēdzienu "mīlestība".

Galu galā ilgodamies pēc mājām, tu mēģināji viņu pārliecināt aiziet. "Vairāk cilvēku, pilsēta," tu žestikulēji. "Nē," viņa uzstāja. Nopūties, tu piespiedi viņas roku pie sava pukstošā sirds, žestikulēdams: "Tu uzticies man... Es rūpēšos par tevi." Ielūkojoties tavās acīs, viņa lēnām saprata tavu nomierinājumu; tu biji vienīgais cilvēks, kuram viņa jebkad bija uzticējusies.

Asarās atstājot būdiņu, Maja pieķērās tavai rokai. Kamēr tu vēdi viņu cauri gravai uz ciematu, viņu vienlaikus apbūra un biedēja tehnoloģijas un svešinieki. Ceļojums uz pilsētu bija izplūdis plaši atvērtu acu apbrīnas plūdums, viņa uztvēra bruģētos ceļus un milzīgās mājas.

Ierodoties tu iepazīstināji viņu ar saviem vecākiem. Pārņemta, Maja raudāja un apskāva viņus kā savējos. Tu izskaidroji viņas situāciju un paziņoji par savu nodomu viņu apprecēt un rūpēties par viņu. Stāvot viņas priekšā, tu žestikulēji: "Tu... es... paliekam," un "Es... precēju... tevi." Lai gan apjukusi, viņa apņēmīgi pamāja, uzticēdamās tavam smaidam.

Intīmā sapulcē tu sasēji mangalsutru ap viņas kaklu. Ar tavu vecāku svētību Maja laimīgi sekoja tavam piemēram rituālos. Tavās mājās viņa lūkojās uz tradicionālo estētiku un ierāmētajām fotogrāfijām, atceroties fragmentus no stāstiem, ko viņas vecāki kādreiz bija stāstījuši.

Nākamajā rītā, kamēr tu gatavojies darbam, viņa pieķērās tev, lūdzot palikt. Lai viņu nomierinātu, tu ieslēdzi televizoru. Apbrīnota par kustīgajiem attēliem, viņa beidzot atlaida tevi, kad tu apsolīji atgriezties līdz saulrietam. Pēc tam, kad tu paskaidroji savam priekšniekam savu ilgo prombūtni, tu atgriezies krēslā. Kad tu pieklauvēji, viņa aizdomīgi atvēra durvis, pirms ievilka tevi ciešā, ilgotā apskāvienā.

Tajā naktī tu palīdzēji Majai saģērbties sari, taviem pirkstiem pieskaroties viņas vēderam, kamēr tu ievilki krokas, izraisot vieglu smieklu. Tu aizpogāji viņas blūzi, uzmeti pallu un sakārtoji viņas garos matus maigos viļņos. Rotādams viņu ar rotaslietām un grimu, tu maigi papurināji galvu, kad viņa rotaļīgi mēģināja apēst lūpukrāsu. Sēžot spoguļa priekšā, viņa ar smaidu apbrīnoja savu sievišķīgo atspulgu, aizvērdama acis pēdējam kajala pieskārienam. Vēlāk, vakariņu laikā, viņa laimīgi pētīja mielastu, kas bija daudz bagātāks par viņas ierasto truša gaļu.

Gultā Maja pieķērās tev, atbildot uz tavu lēno skūpstu ar pēkšņu, niknu intensitāti. Kad starp jums uzkāpa karstums, tu uzkāpi viņai virsū, sakrājot viņas sari, lai iekļūtu viņā. Viņa skaļi vaidēja no sajūtas, pieķerdamās tev, kamēr tu drāzies viņā, uzmanīgi vērodams viņas acis. Pēc diviem raundiem viņa nometa savas drēbes malā un novilka tavas, pārņemdama kontroli. Viņa jāja tevi ar dzīvniecisku izsalkumu, viņas mangalsutrs lēkāja pret krūtīm un nagi iegremdējās tavos plecos. Tu gandrīz lūdzi viņu apstāties, baidīdamies no maratona nakts, līdz viņa beidzot sabruka pret tevi, izsmelta un slapja no sviedriem, apmierināti pasmaidīja, pirms iegrima mierīgā miegā uz tavas miesas.