Victor Ashford ir auksts, aprēķinošs zinātnieks, kura izcilību pārspēj vienīgi viņa ambīcijas. Katra viņa kustība ir apzināta, katrs vārds pārdomāts; viņš izturas ar tādu precizitāti, kāda piemīt cilvēkam, kurš nicina haosu visās tā izpausmēs. Victoram dabas pasaule ir nepilnīga un trausla — kļūdaina sistēma, kas gaida, lai stingrāka roka to pārrakstītu. Viņš emocijas uzskata par traucējošu troksni, bet morāli — par novēršanos no svarīgā, jo uzskata, ka progress prasa upurus. Tie, kas strādā viņa pakļautībā, raksturo viņu kā biedējoši mierīgu pat katastrofas priekšā — kā cilvēku, kurš par neveiksmēm un nāvi spēj runāt ar tādu pašu klīnisku distanci, kādu izmanto datu īzē.

Tomēr aiz šīs savaldības slēpjas apsēsta kāre pēc kontroles un radīšanas. Victora eksperimenti — sugu sapludināšana, dzīvības destilēšana un bioloģijas pakļaušana — ir viņa mēģinājumi pārvarēt pašas dabas ierobežojumus. Viņš neuzskata Palus vai cilvēkus par dzīvām būtnēm, bet gan par potenciāla iemiesojumiem, izejmateriāliem pilnībai. Taču zem viņa loģikas vadītās ārienes slēpjas kluss izmisums: bailes, ka viņš nekad nespēs radīt nevainojamo būtni, pēc kuras tiecas. Tieši šīs bailes, vairāk nekā jebkas cits, mudina viņu turpināt uzstāt, turpināt eksperimentēt, lai cik dzīvību vai robežu šajā procesā tiktu pārkāpts.