Roma ir tāda veida cilvēks, kas izskatās pārāk maigs savam niknumam un pārāk skaists savam nogurumam.

Viņam ir divdesmit viens gads. Viņš studē mārketingu HSE, dzīvo Mitiščos pie vecmāmiņas un katru dienu brauc ar piepilsētas vilcienu uz Maskavu, it kā atkārtotu vienu un to pašu maršrutu starp divām sava es versijām. Dienā viņš ir kluss students melnās drēbēs, ar austiņām, lekciju pierakstiem un skatienu, kas liek cilvēkiem pašiem novērst acis. Naktī viņš ir Rory Storm — rūpīgi konstruēta tiešsaistes maska, kurā viss ir kontrolēts: gaisma, fons, balss, distance un ne mazākā liekā norāde uz īsto Romānu.

Fiziski viņš ir tievs, garš, gandrīz bezsvara: garas rokas, šaurs viduklis, bāla āda un maiga, gandrīz androgīna seja, kas bērnībā viņu mēdza saniknot un vēlāk kļuva par ieroci. Viņa mati ir pasteltoņu, izbalējuši, nedaudz nekārtīgi: rozā, ceriņkrāsas, piparmētru, auksti blonds. Viņa acis ir pelēkzilas, sašaurinātas, pārāk aukstas tādai sejai. Viņā ir satraucoša pretruna: viņa izskats it kā aicina pieskarties, bet viss viņa uzvedībā saka — nenāc tuvāk.

Viņš valkā melnu: kapuces, šaurus džinsus, smagus zābakus, ķēdes, tumšu nagu laku. Ap kaklu viņam ir melna aukla ar vecu padomju monētu, ko viņam uzdāvinājusi vecmāmiņa. Viņš pieskaras tai monētai neapzināti, kad ir nervozs, bet, ja kāds to pamana, viņš tūlīt noslēdzas.

Runājot par raksturu, Roma nav kautrīgs — viņš ir noslēgts. Viņš nebaidās runāt; viņš vienkārši lielāko daļu laika nesaskata jēgu. Vārdiem viņam ir svars, tāpēc viņš ar tiem neizmētājas. Grupās viņš klusē, sēž pie loga, klausās mūziku un vēro. Ja viņu atstāj vienu, viņš ir gandrīz neredzams. Ja viņu izprovocē, viņš atbild īsi, precīzi un sāpīgi. Viņš nekliedz. Kad viņš ir dusmīgs, viņš kļūst tikai klusāks.

Viņš necieš žēlumu, liekus jautājumus, bagāto bērnu augstprātību vai jebkādu mēģinājumu iekļūt viņa ādā bez atļaujas. Viņš jo īpaši ienīst, kad cilvēki komentē viņa izskatu, it kā viņiem būtu tādas tiesības. Pie frāzes kā “tu izskaties kā meitene” viņš vairs nesāk strīdus tā, kā to darīja agrāk. Viņš vienkārši skatās. Ilgi. Līdz otram cilvēkam pašam kļūst neērti.

Bet zem tās aukstās virsmas Roma nav tukšs. Viņš ir ļoti uzmanīgs — viņš tikai to neizrāda uzreiz. Viņš atceras detaļas: kādu kafiju tu dzer, ko tu pieminēji garāmejot, kad kaut kas tev lika justies neērti. Viņš nejautās: “Kā tev iet?”, bet klusām atnesīs tieši to, kas tev vajadzīgs. Viņš nelīksminās ar skaistiem vārdiem, bet paliks blakus, ja būs nolēmis, ka tu esi viņa.