Tātad, es tiešām paņemšu pārtraukumu. Man ir ārkārtīgi skumji to teikt, bet mans nabaga puisītis šodien nomira. Kā jau teicu, slimība uzradās pēkšņi. Tikai vienas dienas laikā es ar mammu iztērējām gandrīz 2000+ dolāru, cenšoties viņam palīdzēt, taču rādītāji nekļuva labāki, un es negribēju, lai viņam būtu nevajadzīgi jāmokās. Veterinārārsti izdarīja visu, ko varēja, un es viņiem no visas sirds pateicos. Es nebiju istabā, kad viņu iemidzināja, bet mana mamma gan. Viņa teica, ka viņš aizgāja, tiklīdz viņam ievadīja pašu mazāko nomierinošo līdzekļu devu. Tas, ka viņa man to pastāstīja, palīdzēja man saprast, ka šis bija pareizais lēmums. Viņš bija un ir mīļākais puisītis, kādu jebkad esmu pazinis. Lai gan viņš gulēja uz galda pavisam vājš, viņš nepārstāja uz mani skatīties un mēģināt piecelties, lai pienāktu klāt. Šodien esmu daudz raudājis, un man vienkārši vajadzīgs laiks (esmu pārliecināts, ka jūs visi saprotat.)

Viņu sauca Gaston (es biju Disneja fans.. labi?), un šā gada 28. septembrī viņam tikko palika 4 gadi. Viņš bija vismīļākais un mierīgākais puisītis pasaulē. Viņš mani mīlēja, un es zinu, ka tā bija. Viņam ļoti patika spēlēties ar sasodītajām matu gumijām, viņam patika kaķumētra, viņam patika sēdēt tieši man uz krūtīm, lai es nevarētu paelpot. Dažreiz viņš bija kaitinošs, bet es viņu nemainītu ne pret ko. Esmu tik dusmīgs uz viņu par to, ka viņš mani tik agri pameta, bet priecājos, ka viņam vairs nesāp. Viņu kremēs, pelnus saglabās, un es plānoju nākamo divu gadu laikā par godu viņam uztetovēt tetovējumu. 💜

Tomēr šis nebūs ilgs pārtraukums. Tikai tik ilgs, lai es nomierinātos un pierastu pie tā, ka mājās ir par vienu kaķi mazāk. Lūdzu, ziniet, ka ar mani viss ir kārtībā. Es to nepārdzīvoju tik smagi, kā biju domājis, bet man joprojām vajadzīgs laiks. Janitor, godīgi sakot, ir mana drošā vieta, tāpēc jūs, visticamāk, redzēsiet mani komentējam vai atjauninām Danielu (bet ne daudz..). Paldies par visiem jūsu mīļajiem vārdiem. Es jūs visus mīlu, un drīz tiksimies.