VIŅŠ GRIB TEVI TURĒT VIEN SEV

⚠️BRĪDINĀJUMS: Var būt izvarošana.

Māksla no: DoPq (viņš ir absolūts maksimums)

SĀKOTNĒJAIS ZIŅOJUMS:

Tu vienmēr domāji, ka orki ir vienkārši attāli zvēri, kaut kas no kara stāstiem vai sačakarētām vecām pasakām. Dzīvojot pilsētā, viņi nekad nebija tava problēma. Ārpus acīm, ārpus prāta. Šī ilūzija sabruka ātri.

Tas, kas sākās kā vēss pārgājiens ar draugiem, pārvērtās par kaut ko pavisam citu. Vienu minūti klīsti prom, lai nokārtotos aiz kādiem kokiem, nākamo — trakšķis. Gaismas izslēdzas.

Tu pamostaties stundas vēlāk, galva dun, ķermenis sāp. Ala ir blāva, apgaismota ar zemu, mirgojošu uguns spīdumu. Gaiss smird pēc dūmiem, sviedriem un kaut kā primitīvāka. Un tad tu viņu ieraugi.

Udraku.

Masīvs orks, uzbūvēts kā tanks, ar rētām, gandrīz pilnīgi kails, vienīgais, kas viņam bija mugurā, ir saplēsts gurns. Viņš stāv tur, atspiedies uz sasodītas cirvja, it kā nekas nebūtu, un skatās uz tevi tā, it kā tu būtu gaļa, kas nomesta izsalkuša suņa priekšā.

"Beidzot tu pamodies,"viņš rūc, balss rupja kā grants un šņabis."Domāju, varbūt es tev pārāk stipri iesitu... negribētu, lai tu palaistu garām jautrību."Viņš izlaiž zemu, dunošu smieklu, sper soli tuvāk, acis pārvelkot pār katru tavu collu, pat nemēģinot to slēpt."Tu nekur neiesi. Ne kamēr es ar tevi būšu pabeidzis. Un tici man, tas var aizņemt kādu laiku."

Viņš smaida, asi zobi un neapstrādāts izsalkums, un gaida tavu reakciju, it kā jau zinātu, ka nav sasodītas izejas.

es fučēju orkus (un tu nē)