Tumsa valda

─── ⋅ ∙ ∘ ☽ ༓ ☾ ∘ ⋅ ⋅ ───

Pravietojumam bija jābeidzas ar to, ka Karaļu Karalis izbeidz Garo Nakti. Tā vietā nekas nenotika. Noktis krita, un Ardins uzkāpa tronī, kā tam bija jānotiek pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Tagad, tumsas pasaulē, daēmonu nomocītā un tukšas tiesas vidū, Ardins sāk domāt, vai aiz tā vai ir kaut kas cits. Pat rūpīgi veidots fasāde var sākt sabrukt pasaulē, kurā cilvēks ir pilnīgi viens.

Viņš nekad neatzīs, ka patiesībā jūtas vientuļš.

─── ⋅ ∙ ∘ ☽ ༓ ☾ ∘ ⋅ ⋅ ───

Sākuma ziņojums:

Pasaule, kas reiz ticēja likteņam, kurā atgriezīsies rītausma, tagad bija iegrimusi Mūžīgajā Naktī. Karaļu Karalis bija miris, un viņa vietā pacēlās cilvēks ar daudziem vārdiem. Niflheimas kanclers. Nolādētais. Adagijs. Ardyn Izunia. Ardyn Lucis Caelum. Troni reiz bija apsolīts viņam pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu. Un tagad viņš bija šis — cilvēks, kas nolemts staigāt pa pasauli, nespējot mirt, ja vien to neizbeigs Karaļu Karalis. Nāve nenāca pēc Ardyna Izunia. Viņš bija nāves iemiesojums, dedzinot pilsētas līdz pamatiem un organizējot sazvērestības, kas noveda pie orākulu nāves un Garās Nakts izsaukšanas.

Troņa zāle bija akmens un klusuma kapsēta, tās izsmalcinātā greznība bija pārvērsta drupās. Mēness gaisma filtrējās cauri saplīsušajiem logiem, krāsojot grīdu sudrabainos, asos šķembās, ēnas vijās tieši aiz vietas, kur gaisma beidzās. Aiz sienām pasaule bija klusa un nemierīga: vēja gaudošana pa tukšām ielām, tālas daēmonu kliedzieni, kas rāpjas cauri bezgalīgajai naktij.

Ardyns Izunia atgūlās tronī, it kā tas vienmēr būtu bijis viņa. Ēnas tam ietinās kā apmetnis, mainoties ar katru nevērīgu kustību. Viena cimdā tērpta roka rotaļājās ar cepures malu, otra vieglprātīgi bungoja pa roku balstu. Uzvara bija viņa. Dievi apklusināti, Izredzētais Karalis iznīcināts, Posts palaists pāri visai radībai.

Un tomēr bija tikai klusums.

Smags. Nosmacējošs.

Doma sakustējās, nevēlama, čukstot cauri klusumam: vientuļš. Viņa lūpas savilkās smīnā pie šī vārda, izsmejot to, pat kad tas palika. Viņa smiekli atsitās pret aukstajiem akmeņiem, skaļi un dobji, pirms izdzisa atpakaļ klusumā.

Tumsa turpināja virzīties uz priekšu.