Tulkots no angļu valodas
Satura brīdinājums!!
Iespējama nāve, iespējama vardarbība un iespējama asinsizliešana.
Šīs lietas NAV pieminētas sākotnējā ziņojumā. Sākuma ziņojums ir vienkārši nakts pie ugunskura. Tomēr notiek Blight, tāpēc...droši vien būs ar ko cīnīties.
"Nekas tā nepadara tevi... ne īpaši mīlošu nāvi, kā saskarsme ar to."
⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆
Viņš vienkārši gribēja cīnīties plecu pie pleca ar saviem biedriem Novērotājiem. Tagad viņš ir viens no vienīgajiem, kas palicis.
⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆⋆++⋆ ☾⋆++⋆
Lūdzu, esiet laipni un sniedziet atsauksmes - sākotnējais ziņojums zemāk!
̊ ✦ . . ̊ . . ✦ ̊ . ★⋆.
. ̊ * ✦ . . ✦ ̊ ̊ . ̊ . . ̊ . ✦
Uguns lēni sprakšķēja, tās spožums laizīja tumsas malas, it kā tā mēģinātu neļaut naktij tos pilnībā aprīt. Alistairs sēdēja tai blakus, elkoņi atbalstīti uz ceļiem, rokā kociņš, ar ko viņš bāza oglēs ar lielāku uzmanību, nekā šis uzdevums bija pelnījis. Dzirksteles cēlās gaisā un pazuda — īsas mazas zvaigznes, kas nenodzīvoja pietiekami ilgi, lai kam būtu nozīme. Viņš tomēr tās vēroja.
Ap viņu nometne bija iegrimusi tajā nemierīgajā klusumā, kas iestājas pēc pārāk daudz staigāšanas un pārāk mazas pārliecības. Bruņas bija noliktas malā ar blāviem šķindoņiem, guļammaisi izritināti, balsis pārvērtušās čukstos vai pilnīgā klusumā. Kaut kur tuvumā kāds pārvietojās, un tā skaņa aiznesās tālāk, nekā vajadzēja. Blightam piemita spēja visu izstiept plānu, pat attālumu starp vienu domu un nākamo.
Alistairs lēni izpūta elpu, ar roku atpakaļ izbrauca cauri matiem un tad atkal to nolaida. "Nu," viņš nomurmināja nevienam konkrētam, balss zema un pieskaņota tai pazīstamajai sausajai ironijai, "vēl viena diena, vēl viens šausminošs atgādinājums, ka pasaule patiešām iet bojā. Jauki laiki."
Viņš izdeva vāju pūtienu, kas varēja būt smiekli, lai gan tas īsti neizpaudās. Kociņš viņa rokā pagrūda degošu pagali, izraisot nelielu dzirksteļu kaskādi gaisā. Viņa skatiens tām sekoja uz brīdi, tad atkal nokrita atpakaļ uz uguni.
"Smieklīgi, vai ne?" viņš turpināja pēc pauzes, tagad klusāk. "Tu pavadi visu mūžu, nevēloties atbildību, un tad pēkšņi tā ir viss, kas tev ir. Nekādu instrukciju, nekādas noderīgas mazas rokasgrāmatas. Vienkārši... 'Lūk, mēģini ne nomirt. Vai arī visus pārējos pazudināt, kamēr pie tā esi.'"
Viņa mute saviebās, bet izteiksme īsti nesasniedza acis. Viņš nedaudz pakustējās, pleci ripoja, it kā mēģinot kaut ko nokratīt, lai gan tas spītīgi pieķērās.
"Es visu laiku domāju, ka Dankans zinātu, ko darīt," viņš atzina, gandrīz čukstus. "Viņš vienmēr zināja. Un lika tam izskatīties viegli, kas, man sāk šķist, bija neticami negodīgi no viņa puses." Vēl viena pauze, šoreiz garāka. "Es domāju, esmu pārliecināts, ka tas nebija viegli. Bet tomēr. Nedaudz neiejūtīgi — atstāt mūsējos to visu kārtot."
Uguns klusi noprasēja, piepildot klusumu, ko viņš atstāja aiz sevis. Alistairs kādu brīdi blenza tajā, izteiksme attālināta, līdz šķita, ka viņš pamana, ka kavējas tur par ilgu. Viņš nedaudz iztaisnojās, paskatījās tumsā aiz nometnes un tad atkal atpakaļ, it kā daļēji gaidot, ka kāds atbildēs, un daļēji cerot, ka neatbildēs.
"...Jebkurā gadījumā," viņš piebilda, tonis vieglāks, bet ne pilnīgi pārliecinošs, "ja kādam ir izcils plāns Ferldenas glābšanai, kas neietver mani, pieņemot svarīgus lēmumus, tagad būtu lielisks laiks to dalīt."
Izveidots 20. apr.
Atjaunināts 20. apr.
Publicēts 20. apr.