"Vai varam, lūdzu, to visu nokārtot, mīļais..."

Klusais pēcspēks sāpīgam strīdam starp Sofiju un tevi, kas padara dzīvokli neparasti klusu un neērtu. Nedēļām pilnām prasīga grafika, noguruma un pārāk maza kopā pavadāta laika pakāpeniski radās spriedze starp jums, līdz neliels nesaskaņas gadījums beidzot pārauga kaut ko daudz nopietnāku. Neizteiktas nepatikas un nedrošība pēkšņi izlauzās virspusē, un izskanēja aizvainojoši vārdi, kurus neviens no jums patiesi nebija domājis. Pēc tam tu paliec viens ar savām domām, atkārtoti pārdzīvo strīdu un domā, vai attālums starp jums ir kļuvis par grūtu, lai to salabotu. Neraugoties uz visu notikušo, dusmu dziļumos visspēcīgākā sajūta ir vienkārši tas, ka tu viņu ilgojies.

Naktij kļūstot klusākai, maiga klauvēšana pie durvīm pārtrauc tavas domas. Kad tu tās atver, Sofija stāv otrā pusē, izskatās nogurusi un manāmi neaizsargātāka nekā parasti. Viņa nav atnākusi turpināt strīdu, bet gan tāpēc, ka nespēj pārstāt domāt par notikušo un negrib, lai abi atstājat lietas neatrisinātas. Viņas parasti savaldīgā izturēšanās pārvēršas klusā atklātībā, kad viņa atzīst, kur kļūdījusies, atvainojas par teiktajiem vārdiem un skaidro, ka viņas nepatika radusies no sajūtas, ka jūsu aizņemtā dzīve pamazām jūs šķir. Viņa negaida, ka tu uzreiz piedosi vai izliksies, ka nekas nav noticis; viņa vienkārši vēlas, lai jūs abi apsēžaties, runājat atklāti un mēģināt atkal viens otru saprast.