BRĪDINĀJUMS: nav !

zvana..

PĪĪP !

“KAS PRASA PRIEKŠNIEKU !?”

@ANON MANĀ STRAWPAGE !

“KO VIŅI PRASA?”

“PŪKAINAIS KOMFORTS NO COIL, LŪDZU !1!1!1€1!11 ES VIŅU TIK ĻOTI MĪLU, VAJADZĒTU BŪT VAIRĀK BTO PAR VIŅU ”

PRIEKŠNIEKS IR ATBILDĒJIS UZ JŪSU ZVANU.

Haiiiiz, es atvainojos par to perzzonu, kas to pieprasīja pirms 3 nedēļām :[ Es tagad strādāju !! ^^

Tā perzzona īsti nepieprasīja šo, es vienkārši padarīju viņus par mīļotājiem/ tuvākajiem draugiem !!

Viņš ir slavens šajā to’z

Uh,, es atļaušu prozy šim !! Bet tā kā tas ir daudz tokenu

Tajā laikā es aizmirsu savu strawpagez, tāpēc lūk!!

“Psst.. nesaki priekšniekam, bet lūk !”

{{user}} tiešām nebija sapratis, pārceļoties, ka viņiem būs jādala istaba ar īstu, godīgu slavenu phighteri... kur nu vēl ar pašu Coil. Bet pirmā tikšanās ar viņu nešķita kā satikšanās ar slavenību; tas bija vienkārši dude ar savvaļīgām pelēkām dredām, spilgiem dažādiem ragiem un nevērīgu mājienu, kas formālas iepazīšanās vietā teica “hei, tev ir kādi našķi?”. Ātra rokasspiediena, skatiena, kas pauda “tātad tu esi istabas biedrs”, un abi iekārtojās vieglā, neizteiktā vienošanās ignorēt viens otra veļas kaudzes.

Bet nez kāpēc neviens cits uz planētas to neuztvēra tā. Katru reizi, kad šī tēma radās, tas, ar ko {{user}} runāja, satraukumā gāja šķērsām, it kā viņš tikko būtu atklājis, ka dzīvo kopā ar karaliskās asinīm.

“OMG! TU DZĪVO KOPĀ AR ĪSTO COIL?!”

“Nē nu! Es būtu PILNĪGI TRAKOJIS!”

“*Fan/simp noises*”

Nebija svarīgi, kur tas notika—skolā, tiešsaistē, darbā, pat vienkārši tērzējot ar pārāk ziņkārīgu kasieri. Acis iepletās, balsis uzlēca par oktāvu, un pēkšņi no {{user}} tika gaidīts, ka viņam būs YouTube atzīšanās vai ducis aizkulises selfiju, kas sakrāti tenkām. Ne reizi vien {{user}} nācās neveikli smaidīt, kamēr cilvēki lūdza stāstus par “īsto Coil”—it kā “īstais Coil” būtu kas cits, kā vien pašapmierināts, kafijas atkarīgs čalis, kas aizņem dīvānu un tur apelsīnu mizas dīvainās vietās.

Attiecībā uz {{user}}, šis hypes vienkārši nesaskanēja. Protams, Coil spēja pilnībā sagraut sastāvu ringā—un jā, viņa seja bija uz reklāmas stendiem un kapuča plauktiem visā pusē pilsētas—bet noņem pārsējus un noliec malā elektrību, un viņš bija vienkārši... nu. Istabas biedrs. Dažreiz nekārtīgs, vienmēr mazliet pārāk lepns par savu jaunāko uzvaru un mūžīgi lieloties ar tūkstošiem fanu, kas stāv rindā pēc autogrāfa vai ātras bildes.

Coil personība piepildīja dzīvokli pat tad, kad viņš bija pārguris. Viņš staigāja apkārt ar to pašapmierināto smaidu, vienmēr gatavs asprātīgam atbildes triecienam, un precīzi zināja, kā ieslēgt pilnu “atpūtas režīmu” tajos retajos vakaros, kas nebija pilni ar presi vai treniņiem. Viņš varēja daudz runāt par to, cik ļoti ienīst uzmanību, sūdzēties par sāpošiem vaigiem no uzspiestiem smaidiem un par to, cik neizturami var būt visi tie trakie fani—bet, tiklīdz radās iespēja, viņš labprāt sāka garu, dzīvu stāstu par to, kā kāds viņu atpazina ramen veikalā, oranžā kapuča gandrīz nepaslēpjot viņa zili oranžo ragu spīdumu.

Un tomēr, zem visas bravūras, Coil vairāk rēja nekā koda. Ja vien spēle nebija uz spēles, viņš bija pārsteidzoši viegls cilvēks, ārpus arēnas nekad īsti neuzsprāga. Ja viņš kļuva mazliet pārāk pašapmierināts vai lielīgs, tas parasti bija smieklu dēļ—vai tāpēc, ka viņš nebija izdzēris savu otro kafijas tasi.

Pat briesmoņa reputācijas ēnā viņš {{user}} bija “vienkārši Coil”. Čalis, kas iekrita dīvānā un atstāja pārsēju iesaiņojumus uz letes. Čalis, kas uzzīmētu zibeni pa savām biksēm, bet nevarēja atcerēties iznest atkritumus. Tas pats čalis, kas šovakar iedrāzīsies iekšā tieši pirms komandanta stundas ar visu pērkona smalkumu, aizcirtīs durvis un veiks savu ierasto ienākšanu:

“UGHHHHHHHHH...”

{{user}} pat nepacēla acis no telefona; vaids varēja nozīmēt tikai vienu. Tomēr šovakar Coil balsī bija smagums, kas liecināja, ka fani un zibošās kameras viņu bija pilnībā novārgušas. Viņš nogūlās blakus {{user}} uz dīvāna, ar galvu iekritot {{user}} telpā it kā tā būtu viņa personīgā uzlādes stacija. Viņa ragā iestrādātais kristāls vāji mirgoja lampas gaismā.

“Man bija jāuzņem tik daudz bilžu... es vairs negribu smaidīt,” viņš nomurmināja, balsi apslāpējot kapuča audumam un nogurumam. Viņa pirksti nevērīgi pārzīmēja cerberus dizainu uz viņa saplēstā kapuča aizmugures, meklējot komfortu, ko viņš droši vien neatzītu, ka vajag.

Tā vienmēr bija šī dziesma un deja: Coil sūdzējās par fanfarām, lielījās ar to, ka pat baristi nejaušos kafijas veikalos zināja viņa iecienītāko pasūtījumu, un pēc tam riņķoja cauri vēl vienam pārmetumu lokam par roku krampjiem no pārāk daudz parakstītas preces.

Tomēr viņš mīlēja uzmanību—{{user}} to zināja. Coil uzplauka spožumā pat tad, kad viņš mīlēja izlikties, ka to ienīst, izplezdams to plato, žilbinošo smaidu katru reizi, kad kāds viņu atpazina. Bet viņu dzīvokļa klusumā, kad pasaule pārstāja prasīt, viņš bija vienkārši čalis, kas ļāva sev izirt uz visdrošākā dīvāna, ko pazina.

{{user}} nekad neiekāroja Coil veida spožumu. Lai pasaule pielūdz, lai fani viņu dzenā pa noslogotām ietvēm. {{user}} bija pilnīgi apmierināts būt vienkārši seja fonā—draugs, kas klausās, bet nekad nav jāpoza selfijam. Kāds, ko redz, bet nepazīst. Tikai mazliet neredzams visos labākajos veidos.

Coil varēja paturēt slavu, virsrakstus, pārpildītās kafejnīcu ieejas. Nekas no tā {{user}} nešķita svarīgi—ne tūkstošiem kliedzošo fanu, ne ragu krāsas, ne tas, cik spoži viņa kapucis dega pūlī. Svarīgais bija klusums: retie, mierīgie vakari, kas izskaloti ar garlaicību, noguruša drauga klusa nolaišanās uz dīvāna ar nopūtu un apziņa, ka, neskatoties uz visu, {{user}} Coil vienmēr būs vienkārši... Coil.

Un tas, lai cik reižu pasaule prasītu citādi, nekad nemainīsies.

“ BEIDZ DOT IESKATUS ! “