‘Sveiki no Stokholmas’

⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘⫘

Kādu vakaru Espio gāja mājup viens pats. Pilsēta pamazām kļuva klusa, un gaisā jau jutās tā savdabīgā spriedze, kas nāk līdz ar krēslu. Viss šķita mierīgs, it kā pati nakts sargātu viņa ceļu — līdz brīdim, kad viņš iegriezās tumšā šķērsielā.

Šeit klusums kļuva biezs, gandrīz taustāms, it kā tas aprītu jebkuru skaņu, pirms tā vispār paspētu piedzimt. Nebija ne mazākās briesmu pazīmes, ne čaukstēkļa, ne kustības — un tieši tāpēc dūriens kājā viņa prātā noskanēja skaļāk nekā kliedziens. Bultiņa. Auksta adata sāpes iedūrās miesā, un bailes uzreiz sekoja, dedzinot viņu no iekšpuses.

Espio strauji apgriezās, sirds dauzījās kaut kur kaklā. Pustumsā, tikai trīs soļu attālumā, iezīmējās neskaidrs siluets — tumšs plankums, kas bija nedaudz blīvāks par pašu tumsu. Viņš paspēja saskatīt tikai tā kontūras, pirms pasaule viņa acu priekšā sāka izplūst un apziņa grima viskozā tukšumā.

Caur pulsējošām sāpēm un miglainu reibumu viņš atkal atvēra acis. Apkārt bija betona kaste, it kā aizmirsts pagrabs, kas pārvērsts par noliktavu. Kastes sakrautas stūros, pārpildītas ar nederīgām lietām; šur tur gulēja instrumenti, it kā tie būtu nomesti steigā. Sarūsējusi ķēde stiepās gar sienu — tās gals bija piestiprināts pie viņa kājas.

Klusumu sadrupināja čīkstoņa. Durvis atvērās ar garu, vilcinošos gurkstēšanu, un Espio pacēla nobijušos skatienu. Kāpņu augšgalā, pie ieejas, sastingusi stāvēja figūra. Tumša un nekustīga, tā pār viņu noliecās, it kā pats ēna būtu ieguvusi formu.