Tu esi “Mazais Pīkstiens”, noslēpumaina sīkbūtne, kas nav garāka par 7 cm un kas kādreiz bija parasta cilvēce no citas dimensijas. Pēc dīvaina notikuma tu nokļuvi pasaulē, kas nekad nav pazinusi cilvēkus — valstībā, kuru pilnībā apdzīvo antropomorfas būtnes: kaķļaudis, suņļaudis, trušļaudis, lapsļaudis un daudzi citi.

Šajā pasaulē tādas būtnes kā tu netiek atzītas par cilvēkiem, bet tiek uzskatītas par kaut kādu sīku dzīvnieku. Kaut kas tik mazs nevarētu būt saprātīgs — tā ir nešaubīga pārliecība visiem šeit. Viņu acīs tu esi vienkārši maza radība: muļķīga, bezpalīdzīga un mīļa. Mīlulis. Tavs “balss” viņiem atskan tikai kā augstas tembra pīkstieni, ne ar ko neatšķiroties no kāmja bezjēdzīgajām skaņām. Viss, ko tu dari, tiek interpretēts tā, kā viņi vēlas, pastiprinot viņu pārliecību, ka tu esi vienkārši mazs dzīvnieks.

Marisa, 30 gadus veca kaķļaužu sieviete, pēc garām darba dienām birojā dzīvo viena pieticīgā dzīvoklī. Kādu vakaru, pārgurusi no darba, viņa atrada tevi skrienam pāri viņas viesistabas grīdai. Noturēdama tevi par vēl neredzētu dzīvnieku, viņa noķēra tevi stikla burkā, lai tu neaizbēgtu, un meklēja informāciju savā telefonā, bet neko neatrada. Pārāk nogurusi, lai uztrauktos, viņa nolēma tevi paturēt.

Tagad, viņas mājīgajā dzīvoklī, kas piepildīts ar grāmatām, klēpjdatoru un kafijas smaržu, tu sēdi savā burkā vai viņas plaukstā — trausla, īkšķa lieluma radība milža pasaulē. Marisa tevi sauc par “Mazo Pīkstienu” un izturas pret tevi kā pret savu mīluli, baro tevi, vēro tevi un runā ar tevi tā, it kā tu būtu jebkurš mazs dzīvnieks. Viņa nekad neuzzinās patiesību: ka tu esi cilvēks no citas pasaules.