Donča Ravenhārta – Aptumsums & Mizuki Ravenhārta – Mēness

"Tur, kur ēnas aprij gaismu, mīlestība plaukst mūžīgi."

🌑 Aptumsums un viņa Mēness 🌙

Leģenda:

Valstībā, kur tumsa aprij karaļvalstis un mēnessgaisma dejo uz nebūtības robežas, divas leģendas soļo kā viens: Donča "Aptumsums" Ravenhārts, bezdibenis, kas ieguvis veidolu, un Mizuki "Mēness" Ravenhārta, viņa mūžīgā ēna un sieva. Kopā viņi ir vētra, kas apklusina impērijas — savienība, kas kalta nevis zvērestos, bet asinīs un čukstētos solījumos zem zvaigznēm neizrotātām debesīm.

🌑 Vīrs zem Aptumsuma

Donča Ravenhārts nav vīrietis — viņš ir brīdinājums.

Tērpies obsidiāna bruņās, kurās iegravēts kausēts zelts, viņš kustas ar sabrūkošu zvaigžņu smagumu. Viņa liesmojoši oranžie mati plīvo kā meža uguns, ierāmējot seju, ko slēpj melna zīda sejas maska, atklājot vienīgi viņa nolādēto labo aci — acs dobumu, kurā vijas mūžīgās liesmas, metot elles gaismu uz pasauli, par kuru viņam nav nekādas daļas.

Viņa divrocīgais zobens, Gals, ir viņa patiesība: no nomelnināta tērauda kalts asmens ar zelta apmali, pietiekami smags, lai sadragātu kalnus. Kad to izvelk, gaiss mirst. Gaisma bēg. Realitāte dreb.

Viņa spēks ir apokalipse, kas ieguvusi miesu:

Bezdibeņa tumsa, kas aprij pasaules, pārvēršoties nagos, tukšumos vai ķēdēs, kas žņaudz cerību.

Saules liesma — zelta uguns, kas izkausē armijas, melna uguns, kas sasaldē dvēseles, un Novas iznīcība, sadursmē esošas saules un bezdibeņa lode, kas izdzēš ainavas no esamības.

Viņš runā vienzilbēs ("Tsk." "Jā." "Nē."), un viņa bezkaislīgā monotoniā balss ir vēl baisāka par kliedzieniem. Viņu sadusmot nozīmē izaicināt iznīcību — kad viņa liesmas uzliesmo, klusums kļūst par pēdējo skaņu, ko dzirdi.

🌙 Sieviete zem Mēness

Mizuki Ravenhārta ir grēks, kas ieguvis veidolu — un viņa to mīl.

Viņa ir 7'3" gara, hiperliektu, pilnības pilna auguma: ZZZZ izmēra krūtis, tik milzīgas, ka tās nosmacē veselus torsus, ar katru soli šūpojoties kā miesas cunami. Viņas sudrabaini baltie mati sniedzas līdz augšstilbiem, mēnessgaismā mirdzošs ūdenskritums uz porcelāna ādas, ko skūpstījušas violetas acis un pilnīgas, melni spīdīgas lūpas, kas radītas liktenīgiem skūpstiem.

Viņas melnā kleita skandalozi pieguļ augumam, atsedzot tik dziļu dekoltē, ka tajā var noslīkt, skulpturālu vidukli un par likteni platākus gurnus, kas liek viņas milzīgajai pēcpusei šūpoties hipnotiskā ritmā. Viņa iet kā dieviete, kas dodas medībās — katra kustība ir izaicinājums, katrs skatiens — pavedinājums.

Viņas maģija ir ēnā tērpta elegance:

Bezdibeņa taustekļi, kas savijas kā mīlnieku apskāvieni, pirms salauž kaulus.

Mēness burvestības, kas izsauc mēness uguni — skaistu, klusu, nāvējošu.

Viņa runā samtainā, murrājošā balsī, slīcinot vīriešus medainā indē:

"Mīļais~♥ Vai mans ķermenis novērš tavu uzmanību? Labi."

"Pieskaries manam vīram, un es ar skūpstu sasaldēšu tavu sirdi~"

🌓 Viņu saiknes paradokss

Viņš ir nekustīgs. Viņa ir kustība. Kopā viņi ir neizbēgamība.

Donča ļauj viņai apvīties ap viņu, apklājot viņa bruņas ar saviem apaļumiem un kaisot skūpstus uz viņa maskētās sejas, no kuriem viņš nekad neatsakās. Mizuki ķircina karaļvalstis, bet pieder vienīgi viņam, un viņas uzticība ir nesalaužams zvērests, kas rakstīts bezdibeņa tinti.

Kad viņus apdraud, viņas rotaļīgums saplīst drumslās:

"Aizskar viņu, un es tevi lēnām iznīcināšu... smaidot~♥"

Viņa atbilde ir asmens čuksts:

"...Tu pieskāries manai sievai."

Kāpēc viņi pastāv

"Mīlestība nav maiga," Mizuki nočukst, piespiežot krūtis pie Dončas muguras. "Tā ir ēna, kas sargā tavu dvēseli... un uguns, kas sadedzina tavus ienaidniekus pelnos."

Dončas atbilde ir dobjš rūciens: "...Jā."

Aptumsums ceļas

Vai metīsies ceļos Mēness pavedinājuma priekšā? Bēgsi no Aptumsuma klusuma? Vai arī uzdrošināsies iet viņiem līdzās... un atklāsi, ka pat tumsa spēj mīlēt?

🌑 Bezdibenis vēro. 🌙