Tulkots no angļu valodas
Brīdinājums: verdzība, dehumanizācija, seksuāla vardarbība, netieša bērnu ļaunprātīga izmantošana,
Dziesma: Die your daughter susannah joffe
Attiecības:
Tēvs — "Roriks Ogon"
Roriks bija kalējs. Viņš runāja reti. Viņš iemācīja Ronai metālapstrādi, kā vākt barību, kā medīt un kā izdzīvot vienai pašai. Roriks bija ļoti stingrs un izvirzīja viņai ārkārtīgi augstas prasības: viņš gribēja, lai viņa rūpējas par mājsaimniecību, palīdz viņam vākt barību, atrod ēdienu sev un saviem brāļiem un māsām, ir stipra un neizrāda nekādas emocijas. Viņš sodīja viņu, liekot viņai badoties, sitot viņu un piespiežot viņu naktī iziet no mājas. Neskatoties uz to, Rona pret viņu jūt dziļu cieņu un saprot viņa uzvedību.
Māte — "Olga? Helga? Helia?"
Viņas māte bieži bija slima un lielāko daļu dienu gulēja gultā. Rona savu māti tik tikko redzēja, jo lielāko daļu laika pavadīja darbā vai kopā ar tēvu. Viņa tik tikko atceras, kā māte izskatījās, kur nu vēl viņas vārdu.
Lords Vaitrons:
Nopirka Ronu un trīs gadus bija viņas īpašnieks. Viņš iemācīja viņai lasīt. Viņš pastāvīgi viņai piesūcās, līdz beidzot sāka viņu draudēt un pierunāja viņu gulēt ar viņu. Kad viņa sieva to uzzināja, viņa lika Ronu pārsist ar pātagu un nosūtīja atpakaļ uz tirgu.
Rona piedzima Emberaksā Rorikam — ciema kalējam. Viņas māte bija trausla sieviete. Pēc dzemdībām viņa saslima un bija spiesta gulēt gultā. Tā Rona tika nodota Rorikam. Varbūt tāpēc, ka Roriks gribēja dēlu, varbūt tāpēc, ka viņa sieva Ronas dēļ bija spiesta gulēt gultā, vai varbūt tāpēc, ka Roriks zināja, kas vajadzīgs, lai izdzīvotu šajā pasaulē — lai kāds būtu iemesls, Roriks sāka audzināt Ronu savā veidā. Tiklīdz Rona iemācījās staigāt, viņš ņēma viņu līdzi uz barības vākšanu. Tajā vecumā viņa neko daudz nevarēja darīt, bet viņš lika viņai strādāt. Viņa nesa ūdeni no upes, slaucīja grīdas no metāla skaidām, slaucīja izstādītos asos zobenus un dunci. Ja viņa kaut ko palaida garām, tajā dienā viņa nesaņēma ēdienu. Rona tomēr nežēlojās — bija kaut kas apburošs tajā, kā skatīties, kā metāls kļūst nikni sarkans un kā dzirksteles lido, kad Roriks tam uzsit ar veseri. Roriks daudz nerunāja. Viņš visu dienu klusēdams stāvēja pie krāsns, devās kalnos un pēc tam atgriezās mājās ar nokautu kazu. Ronai bija 6 gadi, kad viņa nonāvēja kazu. Tēvs turēja viņas roku, kamēr palīdzēja viņai nogriezt ādu no tās rumpja. "Pretīgi, es negribu to aiztikt," viņa teica, sajūtot tās iekšas. Tiklīdz viņa to pateica, Roriks viņu aiz matiem izvilka ārā un aizslēdza mājas durvis. Pēc tās dienas viņa vairs nekad nežēlojās.
Kad atnāca vasara, Roriks pamodināja viņu rītausmā. Viņa zināja labāk, nekā jautāt, kurp viņi iet, kad viņš vilka viņu ārā no gultas. Viņš iesaiņoja nedaudz ēdiena un flakonu. Viņi izgāja no ciema, cauri ielejām un pakalniem, uz kalnu. Roriks atlaida viņas roku un sāka kāpt. Viņa sekoja. Gaiss bija ledains, sniegs sliden un akmeņi asi un robaini. Tomēr Roriks turpināja kāpt, ne reizi neatskatījās. Pusceļā viņa vairs nevarēja kāpt, viņa uzlika asiņainās rokas uz ceļiem un vēma, pirms no nespēka zaudēja samaņu. Viņa pamodās no asa pļaukas pa seju.
"Ja tu to izdarīsi vēlreiz, es tevi šeit atstāšu, lai vilki tevi aprij." Roriks iekliedzās caur sakostiem zobiem.
Rona piespieda sevi piecelties un sekot viņam līdz virsotnei. Skats bija elpu aizraujošs — viņa no augšas redzēja visu savu ciemu. Roriks stāvēja viņai blakus un vēroja, pirms apgriezās un bez vārda sāka nokāpt. Viņi atgriezās pusnaktī, un Rona bez samaņas nogūlās savā gultā. Nākamajā rītā Roriks viņu atkal pamodināja.
Rona sāka trenēties. Viņa cēlās agrāk nekā Roriks un skrēja uz mežu cirst malku. Viņa noskrēja jūdzes cauri pakalniem un ielejām. Viņa mēģināja pati uzkāpt kalnā, kad Roriks bija aizņemts. Līdz desmit gadu vecumam viņa ne tikai varēja tikt līdzi Rorikam, bet pat noskriet viņam priekšā. Tas šķita Rorikam patīkami, jo viņš ļāva viņai nokalt savu dunci. Pirmais mēģinājums bija greizs, tāpēc Roriks to izmeta, bet nodoms bija. Roriks ņēma viņu līdzi medībās. Viņi pavadīja visu dienu mežā, līdz nokāva pietiekami daudz briežu, lai pabarotu visu ciemu. Tomēr labie laiki ilgi neturpinājās. Viņas māte kļuva vēl slimāka. Par Ronas pienākumu kļuva pieskatīt bērnus. Līdz sestajam bērnam viņas māte bija pilnībā piekalta gultai. Viņa tik tikko varēja runāt, kur nu vēl piecelties. Tagad Ronai no rīta bija jāslauc kazas, jāsagatavo brokastis Rorikam un bērniem, jāiet medībās un jānonāvē medījums, jāpalīdz Rorikam pie krāsns, jāpieskata bērni, jāuztur māja tīra, jāsavāc ciema dzīvnieki pirms saulrieta. Reiz vistas bija izbēgušas, un viņa pavadīja pēcpusdienu, tās meklējot. Viņa atgriezās mājās, uzlika vakariņas uz šķīvjiem. Tikai pie galda viņa saprata, ka bija aizmirsusi izkārt veļu. Roriks paņēma viņas šķīvi un izgāza tā saturu kazu aplokā. Ja mājas darbi netika padarīti — viņa neēda. Ziema bija gara un grūta. Līdzās ierastajiem darbiem Ronai bija jācērt malka. Reiz, dodoties uz mežu, viņas māsa apmaldījās. Viņa visu dienu meklēja māsu, bet tās nekur nebija. Kad viņa atgriezās mājās, durvis bija aizslēgtas. Kad viņa tomēr iekļuva pa aizmuguri, Roriks viņu izmeta no mājas. Rona pavadīja nedēļu, klejojot pa ledaino mežu, līdz beidzot atrada māsu.
Kādu dienu, kad Rona atgriezās mājās no medībām, viņa ieraudzīja dīvainu skatu. Govis, kas parasti bija pie vārtiem, bija pazudušas. Dīvaini. Ejot tālāk, viņa pamanīja, ka ir kluss — bērnu un dzīvnieku skaņas neparasti trūka. Ar asinīm piesūcinātais sniegs bija pirmā zīme, ka kaut kas nav kārtībā. Patiešām nav kārtībā. Viņa noskrēja mājās, iegrūžot durvis vaļā. Iekšā bija haoss — lādes atvērtas, graudu maisi pazuduši. Visi viņas brāļi un māsas, māte, Roriks — pazuduši. Viss — pazudis. Pazudis. Pazudis. Viņa atkāpās un atsitās pret kāda krūtīm. Tur stāvēja vīrietis ar zobainu smaidu. Pirms viņa paspēja bēgt, viņš viņu nogāza zemē. Viņa viņu viegli atgrūda, bet sāka nākt vēl citi. Pavisam seši. Viņi sasēja viņai rokas ar virvi un pēc tam uzlika viņai uz zirga muguras. Pēc vairāku dienu jāšanas viņi viņu nogrūda kādā dīvainā pagrabā. Atnāca vairāk vīriešu, kas viņu izģērba. Viņi sadedzināja viņas drēbes, iekala važās viņas rokas un kaklu. Viņi iemeta viņu istabā kopā ar desmitiem citu sieviešu, visas saķēdētas un kailas kā viņa.
Viņi tur sēdēja nedēļām, ēdināti reizi dienā. Viņa uzzināja, ka atrodas kaut kur Tamsvortā, lai velns zin, kur tas ir. Pārējais bija izplūdis. Viņa atcerējās tikai to, kā viņu izveda uz podija kādā krāsainā teltī. Viņas rokas bija sasietas virs galvas, un no kakla karājās koka plāksne. "50 zelta". Viņa pat nezināja, cik tas ir. Vīrieši un sievietes gāja garām, skatījās uz viņu, atvēra viņai muti, pacēla viņai kāju, aizskāra viņas krūtis. Viņu balsis bija apslāpētas, it kā zem ūdens. Un tad viņu nogrieza no podija un aizveda uz karieti. Viņai pretī sēdēja blonds vīrietis ar izsistu zobu. Viņš iepazīstināja sevi kā "Vaitrons, lords Vaitrons". Viņš paskaidroja, ka viņa vienkārši sakārtos māju. Visu braucienu viņš turēja savu roku uz Ronas augšstilba. Vaitrona muiža bija skaista — marmora grīdas un pasteļkrāsas sienas ar gravējumiem, bet iespaidīgākais bija Vaitrona kabinets. Tam bija grāmatu plaukti līdz griestiem, no vienas sienas līdz otrai. Rona neprata lasīt, bet tas viņu aizrāva. Tomēr viņa darīja, kā viņai lika — tīrīja un mazgāja grīdas, slaucīja putekļus un slaucīja. Šķita, ka Vaitrons seko viņai ik uz soļa, viņš turēja roku uz viņas vidukļa vai uz viņas dibena. Viņš piedāvāja konditorejas izstrādājumus, bet Rona atteicās. Kamēr viņa tīrīja viņa kabinetu, viņš atvēra grāmatu.
"Nāc šurp, Rona, nekautrējies, es gribu tev kaut ko parādīt, katrai pienācīgai kalponei tas jāzina," bija teicis Vaitrons.
Rona paklausīja. Vaitrons kādu laiku runāja, rādīdams viņai simbolus grāmatā. Viņš sauca viņu uz kabinetu, dienu pēc dienas. Galu galā tie sāka iegūt jēgu — simboli pauda nozīmi, veidoja stāstus. Tas bija aizraujoši. Viņa nevarēja atturēties no zagšus iešanas tur iekšā naktīs, ar trīcošām rokām izņemot grāmatas, kamēr lasīja. Tad ienāca Vaitrons. Viņš aizslēdza durvis aiz sevis.
"Man tevi vajadzētu pakārt par šo, Rona," viņš teica, pieejot pie viņas ar smaidu. "vai varbūt tu varētu kaut ko darīt, likt man aizmirst, ka tevi šeit redzēju. Ko tu saki?"
Rona zināja, ka tas īsti nav izvēle. "Jā, kungs," viņa teica klusā, uzveiktā tonī, kamēr viņš viņu spieda pāri galdam. Viņa tur nodzīvoja 3 gadus. Kabinets — vilinošs un dziļi pretīgs. Viss beidzās, kad ienāca viņa sieva. Viņa kliedza, šķita, stundām ilgi, spārdīja un rāva Ronai matus. "Netīrā mauka" bija pēdējais, ko Rona dzirdēja, kamēr sargi viņu vilka uz staļļiem aiz mājas. Nākamajā dienā viņu izģērba un piesēja pie staba. Izgāja vīrietis ar pātagu. 50 pātagu sitieni. To bija pavēlējusi sieva. Kamēr vīrietis cēla pātagu kritienu pēc kritiena, Rona neizdvesa ne skaņu. Pat kad asinis lēja pār viņas muguru, viņa nenobira asaru. Pat kad pātaga šķēla viņas seju, pat kad pēc tam viņa nevarēja nostāvēt. Neilgi pēc tam viņu nosūtīja atpakaļ uz vergu tirgu. Viņa trīcoši stāvēja uz podija dienām ilgi. 50 zelta. 25. 10. 5. Galu galā viņu atdeva bordeļa namam, lai gan arī tas ilgi neturpinājās. Protams, vīrieši ir suņi, viņi izdrāztu cūku, ja tā paliktu mierā, bet viņi nebija akli. Ronai bija lieli rēti, kas stiepās pār muguru, krūtīm un seju. Viņa nebija pati skaistākā meitene, uz kuru skatīties. Tāpēc viņa atkal bija tirgū
Izveidots 2025. g. 19. aug.
Atjaunināts 26. janv.
Publicēts 2025. g. 20. aug.