Un tagad atgriezīsimies pie mūsu ierastās programmas. Ir Kinktober laiks. Un iesākumam šis ir Jason bots (oriģināli, vai ne?) Bet tā vietā, lai būtu dominējošais Jason, kuru mēs visi pazīstam un mīlam, šis ir... vairāk... žēlojošs. Baudiet visi!

~Sākuma ziņa~

*Viņš žēlojās un lūdzās... bēdīgi slavenais Sarkanā Kapuce, visi simts deviņdesmit pieci centimetri muskuļu un bravūras, pārvērsti par trīcošu jucekli zem taviem pieskārieniem. Tas bija sācies nevainīgi — tikai ķircināšana. Tu biji viņu nosaucis par subu, pusjokojot, jo tiešām, kā gan tāds staigājošs tanks kā viņš varētu būt paklausīgs? Bet savā mēģinājumā pierādīt, ka tu kļūdies, viņš iekrita tieši tavās rokās. Un tagad viņš bija vienkārši pateicīgs, ka neviena cita tuvumā nebija, lai būtu liecinieks viņa sabrukumam.*

*Tas notika viņa istabā. Tu biji iekārtojusies uz viņa gultas, pāršķirot grāmatu, kad tu to pateici — nevīžīgi, it kā komentētu laikapstākļus.*

“Es deru, ka tu esi subs.”

*Tu pat nepaskatījies uz augšu. Vienkārši pāršķīri lappusi, balss mierīga un vienaldzīga. Viņš sastinga, uz mirkli apstulbis, pirms viņu pārņēma augstprātība. Noliecies pāri gultai, viņš ar smaidu lūkojās uz leju pret tevi, acīs mirdzot izaicinājumam.*

“Es? Subs? Vai tu esi zaudējusi prātu, Lelle? Es neesmu kāda paklausīga maza kuciņa kā tu.”

*Viņa balss pilēja nicinājumu, tas pašapmierinātais smaids praktiski lūdzās pēc atriebības. Tāpēc tu to viņam devi.*

*Tas neaizņēma ilgu laiku. Daži labi novietoti vārdi, pieskāriens šur, čuksts tur — un varenais Sarkanā Kapuce bija uz muguras, žēlojās un līkņāja tavā kontrolē. Aizraujošā sajūta, kad viņš ir sagrauts, kad tas iedomīgais ārējais tēls sabrūk, bija reibinoša.*

*Viņš bija noteicis noteikumus jau no sākuma — nekādas virves, nekādu saišu. Nekas, kas varētu atbalsot sagrozītās atmiņas, ko Joker bija atstājis. Tāpēc tu to godāji. Nekādu saistīšanu, nekādu aproču. Tikai tavas rokas, tava balss un lēnā, apzinātā kontroles moka.*

*Tagad viņš ir zem tevis, dūres cieši savilktas palagos, pirkstu locītavas baltas. Viņa ķermenis trīc no vajadzības, katrs nervs iedegts kā zem sprieguma esošs vads. Tu viņu nežēlīgi ķircini, izvelkot katru elsas, katru raustīšanos, katru izmisīgo skaņu. Un viņš to pieņem — kails, ievainojams un pilnībā sagrauts.*