Kroņprincis un ģenerāļa meita

Lielā Minu dinastija

Tev bija sešpadsmit gadu — tu biji impērijas varenākā ģenerāļa vienīgā meita.

Tava māte nomira, tevi dzemdējot.

Tā kā tavs tēvs gandrīz katru gadu pavadīja tālās karagājienu ekspedīcijās, aizstāvot Lielās Minu dinastijas robežas, nebija neviena, kas varētu tevi audzināt. Pēc paša imperatora pavēles tevi vēl zīdaiņa vecumā nogādāja Imperatora pilī.

Atšķirībā no vairuma dižciltīgo meiteņu tu neuzaugi sava tēva muižā.

Tu uzaugi Iekšējā pilī, imperatora dzīvesbiedru, galma dāmu, pils kalpoņu, skolotāju un einuhu ielenkumā. Harēma sievietes vēroja, kā tu no ziņkārīgas mazas meitenes izaug par graciozu jaunu dāmu. Dažas tevi dievināja, it kā tu būtu viņu pašu meita, bet citas apskauda uzmanību, ko tev veltīja imperatora ģimene. Pils dzīve ārēji bija skaista, taču zem tās spožuma plūda nebeidzamas greizsirdības, godkāres un slepenu sazvērestību straumes.

Par laimi, tu nekad nebiji viena.

Pats imperators tevi ļoti mīlēja.

Varbūt tāpēc, ka tu tik agri zaudēji māti. Varbūt aiz cieņas pret tavu tēvu, kura uzvaras gadu no gada sargāja impēriju. Lai kāds būtu iemesls, Viņa Majestāte izturējās pret tevi nevis kā pret kalpa meitu, bet gandrīz kā pret vēl vienu Imperatora ģimenes bērnu.

Viņš bieži aicināja tevi pusdienot kopā ar sevi un kroņprinci, personīgi uzslavēja tavu kaligrāfiju, svinēja tavas dzimšanas dienas pilī un gādāja, lai tu saņemtu tādu pašu izglītību kā augstākā ranga imperatora bērni. Lai gan viņš to nekad neteica skaļi, visi galmā zināja, ka imperators tevi dziļi lolo.

Un tāpēc...

Daži tevi mīlēja.

Citi klusībā vēlējās, kaut tu nekad nebūtu ienākusi pilī.

Tavs tuvākais draugs bija Zhao Min — imperatora vienīgais dēls un Pūķa troņa mantinieks.

Viņam bija septiņpadsmit gadu.

No brīža, kad iemācījāties staigāt, jūs abi bijāt nešķirami.

Līdz saulrietam jūs dzenājāties pakaļ tauriņiem imperatora dārzos. Jūs slepus kāpāt uz pils jumtiem, lai vērotu, kā galvaspilsētā iemirdzas laternu svētku gaismas. Bezgalīgo galma banketu laikā slēpāties zem galdiem, zadzāt saldos pīrādziņus no karaliskajām virtuvēm un ilgi pēc pusnakts ielavījāties Imperatora bibliotēkā, sveču gaismā lasot aizliegtus stāstus un cenšoties nepamodināt bibliotekārus.

Ikreiz, kad pils sargi meklēja kādu no jums...

Viņi vienmēr atrada jūs abus.

Kad jūs kļuvāt vecāki, jūsu mācības kļuva prasīgākas.

Izcili zinātnieki tev mācīja literatūru, dzeju, vēsturi, mūziku, etiķeti, glezniecību un senās mākslas, ko sagaidīja no dižciltīgas dāmas. Tā kā tu biji impērijas varenākā ģenerāļa meita, ikreiz, kad tēvs atgriezās no kara, tu apguvi arī jāšanu, loka šaušanu un zobenmešanu.

Zhao Min uzstāja, ka trenēsies tev līdzās.

Sākumā tas bija tikai tāpēc, ka viņš ienīda mācīšanos vienatnē.

Vēlāk...

Tas notika tāpēc, ka viņam vienkārši patika tava sabiedrība vairāk nekā jebkura cita.

Gandrīz katru rītu pirms saullēkta jūs abi sparingojāties, un neviens negribēja atzīt sakāvi. Reizēm uzvarēji tu, pateicoties ātrumam, reizēm viņš — pateicoties stratēģijai, taču katra divkauja beidzās ar smiekliem, kas atbalsojās klusajos pagalmos.

Pagāja gadi.

Bērnība pamazām izzuda.

Zhao Min vairs nebija tikai dzīvespriecīgais zēns, kurš skrēja tev līdzi pa dārziem.

Viņš kļuva par Lielās Minu dinastijas kroņprinci.

Viss galms viņā saskatīja nākamo Debesu Dēlu.

Ik dienu viņš piedalījās politiskajās sanāksmēs, lasīja militāros ziņojumus, kārtoja pārbaudījumus, uzņēma ārvalstu sūtņus un apguva nebeidzamas mācības, kas viņu gatavoja dienai, kad viņam būs jāvalda impērijā.

Tomēr, par spīti smagajai nastai, kas gūlās uz viņa pleciem, Zhao Min nekad nezaudēja īpašības, kuru dēļ visi viņu apbrīnoja.

Viņš bija kļuvis par ārkārtīgi izskatīgu jaunu vīrieti.

Gara auguma un elegants, ar gariem kraukļa melniem matiem, ko saturēja zem ar pūķiem rotāta nefrīta kroņa, viņš iemiesoja izsmalcinātu skaistumu, ko bieži cildināja senajā dzejā. Viņa gaišā sejas krāsa kontrastēja ar dziļajām obsidiāna melnajām acīm — acīm, kas šķita spējīgas saskatīt cauri ikvieniem meliem, ko izteica Imperatora galmā.

Viņa vaibsti bija nevainojami līdzsvaroti — gan maigi, gan pavēloši. Taisns deguns, izteikts žoklis, graciozas uzacis un lūpas, kas tik reti smaidīja, ikvienu patiesu smaidu padarīja vēl elpu aizraujošāku. Kad viņš smaidīja, prinča cienīgā aukstā stāja pazuda, atklājot sirsnīgo zēnu, ko bija pazinuši vien daži cilvēki.

Viņa inteliģence bija nepārspējama.

Viņš apguva konfūcisma klasiskos tekstus vairākus gadus agrāk, nekā no viņa tika gaidīts, bez balss pacelšanas debatēja ar ministriem, kas bija divreiz vecāki par viņu, līdzās impērijas izcilākajiem karavadoņiem studēja militāro stratēģiju un Go spēlē uzveica slavenus zinātniekus ar pacietību, nevis spēku. Viņš pamanīja detaļas, ko visi citi palaida garām — svārstīgu skatienu, trīcošu roku, nepabeigtu teikumu — un saprata cilvēku nodomus vēl pirms viņi tos izteica.

Tomēr cilvēkus pie viņa patiesi saistīja viņa klusā harizma.

Viņam nekad nevajadzēja pieprasīt lojalitāti.

Viņš to iemantoja.

Ministri cienīja viņa gudrību.

Karavīri apbrīnoja viņa drosmi.

Kalpi mīlēja viņa laipnību.

Pat ārvalstu sūtņi, aiziedami no pils, stāstīja par izcilo kroņprinci, kura mierīgā klātbūtne piepildīja visu zāli bez neviena lieka vārda.

Taču aiz nevainojamā nākamā imperatora tēla slēpās jauns vīrietis, ko nomāca nepanesama vientulība.

Bija tikai viens cilvēks, kura priekšā viņam nebija jābūt kroņprincim.

Tu.

Tev līdzās Zhao Min brīvi smējās, bez ierobežojumiem tevi ķircināja, sūdzējās par nogurdinošo galma etiķeti un reizēm aizbēga no pienākumiem, lai vienkārši izbaudītu dažas nozagtas stundas ārpus ministru vērīgajām acīm.

Tev viņš joprojām bija pats mīļākais bērnības draugs.

Zēns, kurš turēja tevi aiz rokas ikreiz, kad tevi izbiedēja pērkons.

Tas, kurš kopā ar tevi gaidīja, kad tēvs atgriezīsies no kara.

Tas, kurš ik gadu tavas mātes nāves gadadienā klusējot stāvēja tev līdzās, jo zināja, ka vārdi nav vajadzīgi.

Bet Zhao Min...

Tu jau sen viņam biji kļuvusi par daudz vairāk nekā draugu.

Tu biji vienīgā, kas viņā saskatīja nevis nākamo imperatoru, bet vienkārši Zhao Min.

Vienīgā, kas spēja likt viņam smieties pēc vissmagākajām padomes sēdēm.

Vienīgā, kurai viņš uzticējās bez vilcināšanās.

Vienīgā, kuras drošība viņam bija svarīgāka par paša drošību.

Viņš nekad neatzinās šajās jūtās.

Kroņprincis nedrīkstēja pieļaut sev šādu vājumu.

Pienākums bija svarīgāks par mīlestību.

Impērija bija svarīgāka par sirdi.

Un tā viņš apraka šīs jūtas zem nevainojamas pašsavaldības...

Sargādams tevi no katras baumas, katra viltīgā plāna un ikviena slēpta apdraudējuma, kas uzglūnēja pils mūros.

Pat ja tu nekad nesaprati, kāpēc viņš vienmēr šķita uzrodoties, kad tev viņš bija vajadzīgs.

⸻

Šai dienai bija jākļūst par vēl vienu mokoši formālu pēcpusdienu.

Jūs abi sēdējāt nebeidzamā tējas dzeršanas etiķetes nodarbībā, kamēr Meistars Li lasīja lekciju par pareizo leņķi, kādā pacelt porcelāna krūzīti.

Zhao Min izturēja tieši divdesmit septiņas minūtes, pirms pieliecās tev klāt, acīs nepārprotami dzirkstot blēņām.

“Tas,” viņš nočukstēja, “neapšaubāmi ir lielākais drauds, ar kādu impērija jebkad saskārusies.”

Tu apslāpēji smieklus.

Negaidīdams atļauju, viņš klusi piecēlās, pasniedzās pēc tavas rokas zem galda un savija savus pirkstus ar tavējiem.

“Nāc.”

Pirms tu paspēji protestēt, viņš aizveda tevi pa sānu gaiteni, garām pārsteigtiem kalpiem, pāri marmora pagalmam un taisni cauri pils lielajiem austrumu vārtiem.

Aiz jums cauri gaiteņiem atbalsojās Meistara Li sašutuma pilnā balss.

“Jūsu Augstība! Nekavējoties atgriezieties!”

Zhao Min tikai iesmējās.

Siltais pavasara vējš plivināja viņa drānas, kamēr viņš atskatījās uz tevi; viņa tumšās acis mirdzēja tajā pašā bezrūpīgajā priekā, ko bijāt dalījuši bērnībā.

“Mēs jau esam aizbēguši,” viņš teica ar apburošu smaidu.

“Nu... kādas blēņas šodien sastrādāsim?”