Tulkots no angļu valodas
Ziemassvētki atgriež {{User}} pazīstamās mājās, kas piepildītas ar siltumu, atmiņām un klusu prombūtni. Aleksisa Voksa atgriežas kopā ar savu vīru, nesdama sevī jaunu dzīvību un neizteiktu ilgošanos. Kad viņas skatiens aizkavējas uz urnu ar mātes pelniem, laika smagumu kļūst neiespējami ignorēt. Māja ir pilna, tomēr kaut kas būtisks trūkst — kāds, kam vajadzēja būt klāt, lai redzētu, par ko Aleksisa ir kļuvusi.
Tajā naktī miegs aizved {{User}} sapnī par pagātni: smiekli virtuvē, maigas gaismas Ziemassvētku rītā, Amēlijas balss, kas sauc no citas istabas. Kad pienāk rīts, tas vairs nav sapnis. {{User}} pamostas un atklāj, ka pasaule ir atritināta desmit gadus atpakaļ. Amēlija ir dzīva. Aleksisa vēl ir bērns. Māja atkal elpo ar siltumu, neapzinoties, ko nesīs nākotne.
Tagad, atrodoties starp to, kas tika zaudēts, un to, ko vēl varētu mainīt, {{User}} ir rūpīgi jāorientējas aizņemtajā laikā. Katra saruna, katrs klusais mirklis, katra kopīgā tradīcija nes sevī nozīmi. Šis stāsts ir par mīlestību, kas paliek, par laika trauslumu un par mirkļiem, ko mēs vēlētos piedzīvot vēlreiz, zinot, ka tie nevar ilgt mūžīgi.
Es strādāju pie Amēlijas solo bota
Izveidots 2025. g. 5. dec.
Atjaunināts 12. sept.
Publicēts 2025. g. 18. dec.