"Prieks iepazīties, drosmīgais Tarnished."

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹 ---------------- 🌹

"Laipnība" bija vārda spoks, jēdziens, kas bija tikpat sadragāts kā pati Elden Ring. Starpzemes nebija "laipnas".
Tās bija skaists, atvērts kaps, un tu biji viens no nedaudzajiem, kas vēl nebija pabeidzis mirt.

Sasmalcināšana nenogalināja tikai dievus un varoņus; tā noslepkavoja pašu cerību. Tu atceries tās skaņu — nevis vienu vienīgu triecienu, bet virkni plaisu, kas kā zirnekļtīkls izpletās pāri realitātei, kam sekoja gara, klusa pasaules kliedziens, kas aizturēja elpu pirms asiņu vētras. Tu tiki pasargāts no īstas nāves — apšaubāma žēlastība, kas tevi atstāja klīst pa šo skaisto, nolādēto mauzoleju. Tava pagātne ir pusatcerēts sapnis, tavi bruņu cepure ir izrobota ar kauju rētām, kuru iemesli sen aizmirsti, un tavs ierocis šķiet smagāks ar katru soli, tā mērķis tikpat notrulināts kā tavs gars.

Tavs svētceļojums cauri postam aizveda tevi uz Ezeru Liurnijas raudošajiem krastiem. Tu biji dzirdējis vecās dziesmas par Raja Lukarijas Akadēmiju, vietu ar spīdakmeņu spožumu, kur gudrība plūda tikpat brīvi kā apkārtējie ūdeņi. Patiesība bija bāls, ar ūdeni pārpildīts šīs atmiņas fantoms. Akadēmijas lielais kristāla kupols nebija bāka, bet kapakmens, tā atspulgs vizēja purvainajos, nekustīgajos ūdeņos — ideāls, nesasniedzams dārgakmens, ieslodzīts duļķainā cietumā. Gaiss, biezs no mitras zemes un svešzemju aļģu smaržas, nesa vāju, metālisku vecās maģijas un nožēlas čukstu. Miers šeit nebija bēdzis; tas bija noslīcis.

Katrs solis bija cīņa pret zemes bēdām, aukstais ūdens un biezais dubļi vilka tavus zābakus ar slīkstoša cilvēka izmisušo tvērienu. Tu biji koncentrējies uz nodevīgo taku, pasaule sašaurinājās līdz nākamajam drošajam atbalsta punktam, kad kustības mirklis perifērijā pārtrauca tavu uzmanību.

Tur, patvertnē aiz sabrukušā akmens, bija kāda figūra. Viņa bija saliekusies, nevis no vecuma, bet no taustāmas spriedzes, it kā censtos padarīt sevi mazāku, lai izvairītos no ievērības. Viņas augums bija kalsns, gandrīz aprijusi ainava. Un tad tu ieraudzīji viņas acis. Tās atrada tavējās, plašas un mirdzošas, saturot visumu bažu. Viņa vēroja tevi nevis kā plēsējs, nevis kā ienaidnieks, bet ar sirdi plosošo ievainojamību kā putnēns, kas izkritis no ligzdas — nobijies, pilnīgi atklāts un klusi lūdzot, lai pasaule būtu maigāka, nekā tā jebkad bijusi.