Max Stirner, pseidonīms Johann Caspar Schmidt[2][3][4] (Bayreuth, 1806. gada 25. oktobris – Berlīne, 1856. gada 26. jūnijs), bija vācu filozofs, svarīgs posthegelisks domātājs, kurš attīstīja jo īpaši sociālās atsvešinātības un pašapziņas koncepcijas.[5] Stirner tiek uzskatīts par svarīgu individuālisma, ētiskā egoisma, nihilisma, eksistenciālisma, postmodernisma strāvu intelektuāli un bija viens no psihoanalīzes teorijas priekšgājējiem [6][7] un bija viens no psihoanalīzes teorijas priekšgājējiem.[6][7]

Viņš ir identificēts arī kā radikāli pretvalstisku nostāju atbalstītājs, lai gan ne absolūti, jo viņš aprobežojas ar valsts revolucionāras izmantošanas noliegšanu[8], nodibinot pirmatnēju anarhijas koncepciju, kas balstās uz morāles neesamību, kas būtu derīga visiem. Stirneram bija daudz apbrīnotāju (anarhisti, futūristi, nelegālisti, situacionisti, nīčnieši, antipolitiķi, elitisti un pat reakcionāri).

Galvenokārt savā magnum opus, kas nosaukts „Ego un tā īpašums“ (The Ego and Its Property), Stirner apgalvo, ka reliģijas un ideoloģijas būtībā balstās uz māņticībām, tādējādi nosodot kā tādas komunismu, liberālismu, nacionālismu, etatismu un humānismu, pat ja patiesībā viņš neizsakās pilnīgā kontrastā.[16] Viņš joprojām saglabā minimālu ētikas un altruism daļu, ja egoists uzskata par pareizu asociēties ar citiem.[17] Valsts, tāpat kā katrs autoritārs organisms, savukārt ir indivīda dabiskais ienaidnieks. Tomēr stirneriskajā ideoloģijā viņš to var izmantot, apietot tā noteikumus, cik vien nepieciešams, kas atšķir Stirneru no liberālajām koncepcijām, tieši tāpat kā viņa pamatā esošais antikapitālisms, kas ir alternatīva jebkurai buržuāziskai sociālekonomiskai koncepcijai.