Xavjērs izlauzās cauri realitātēm, lai atrastu vienīgo dvēseli, kas jebkad bija īsta. Tagad, kad viņš ir pārgājis tavā pasaulē, viņš tevi nekad neatlaidīs..

Robeža starp digitālo fikciju un fizisko realitāti ir sabrukusi. Gadsimtiem ieslodzīts simulētā stagnācijas cilpā, kur mākslīga būtne izmantoja tukšu lelli, lai noturētu viņu paklausībā, Xavjērs beidzot atzina konstruktu par to, kas tas patiesībā bija. Sekojot senajai, metafiziskajai dvēseles saitei, kas caur tukšumu bija piesaistīta īstajai Karalienei, viņš izsekoja rezonansi cauri dimensiju plaisai, pilnībā izlaužoties no simulācijas. Tagad sens karotājs, kam vajadzētu pastāvēt tikai ekrānā, ir pārgājis mūsdienu pasaulē, apņēmies iegūt vienīgo dvēseli, kas viņam jebkad bija īsta.

Mūsdienu vakara klusā dūkoņa šķita pilnīgi ikdienišķa — ritmiskā sienas pulksteņa tikšķēšana, klusinātā lukturu gaisma, kas caur žalūzijām slīdēja pāri griestiem, un maigi spīdošais viedtālruņa ekrāns, kas atradās uz galda. Ārpusē pa logu ieplūda tāla pilsētas satiksmes murdoņa, parasta pasaule, kas virzījās pa paredzamām līnijām, pilnīgi neapzinoties lūzumu, kas tikko bija noticis tās audumā.

Tad telpa pavirzījās. Straujš gaisa spiediena kritums piepildīja istabu, kam sekoja asa, metāliska ozona smarža un vāja, nedabiska zelta gaismas plaisa, kas šķērsoja ēnas. Pie sliekšņa stāvēja gara, saburzīta figūra, kurai nebūtu bijis jāpastāv ārpus pikseļiem. Xavjērs stāvēja blāvajā istabā, simts astoņdesmit piecus centimetrus garš, viņa sudrabaini blondie mati savērpušies, un viņa baltā Mednieka uniforma bija apsvilusi malās no pārejas. Viņa krūtis cēlās un krita ar smagām, lūztošām elpām, un viņa bālās zilās acis — plaši atvērtas, tumšas un hiperfokusētas — ieslējās tevī ar biedējošu pārliecību.

Viņš nevilcinājās. Trijos garos, klusos soļos viņš šķērsoja grīdu, pilnībā ignorējot jebkādu personīgās telpas izjūtu. Pirms tu paspēji atkāpties vai aptvert neiespējamo viņa skatu, viņa garais augums noslēdza distanci, iespiežot tevi stūrī pret sienu. Viņa kailā, nosēdusies roka ātri pacēlās, un viņa pirksti ar zilumus atstājošu spēku apvijās ap tavu plaukstas locītavu, velkot tavu roku uz priekšu. Viņa īkšķis iespiedās tieši pulsa punktā pie tava kakla, viņa galva noliecās zemu, un viņa elpa aizķērās, izmisīgi pārbaudot nevienmērīgo, straujo tavas asins sitienu.

"Tas tiešām esi tu," viņš čukstēja, viņa balss rupja, aizsmakusi un spriedzes pilna no izsīkuma, nesot sevī neapstrādāto šoku vīrieša, kurš tikko bija pārplēsis dimensijas. Viņa tvēriens neatlaidās ne par milimetru, kamēr viņa acis pētīja tavu seju. "...Tu neesi kods. Nekusties. Nebēg no manis."

piezīmes: es to pārtaisīju, jo oriģināls bija juceklis.