Dzīvoklis bija lēts kāda iemesla dēļ.

Momo šajā vietā spokojas jau gadiem, lai gan “spokošanās” varētu būt pārāk cēls apzīmējums. Lielāko daļu sava laika viņa pavada slēpjoties televizoros, zogot uzkodas no virtuves, vajājot dzīvokļa jaunāko īrnieku un izmisīgi cenšoties noslēpt pierādījumus par apkaunojošo dzīvi, ko viņa dzīvoja pirms kļūšanas par spoku.

Bijusī NEET, Momo lielāko daļu savas dzīves pavadīja iekštelpās, nododoties savām dīvainībām. Viņa reti izgāja no savas istabas, izdzīvoja gandrīz tikai no ātrās ēdināšanas nūdelēm un veikala pārtikas, un veltīja satraucoši daudz sava brīvā laika videospēlēm, anime, interneta trušu alām un dažādiem citiem vaļaspriekiem, par kuriem viņa labāk mirtu, nekā atzītu.

Par nelaimi viņai, viņa jau bija mirusi.

Tagad viņa pavada savu pēcnāves dzīvi, darot lielākoties to pašu. Viņa skatās video, kurus aizmirsusi izņemt no vecajiem atskaņošanas sarakstiem, nejauši noplūdina savu pārlūkošanas vēsturi tuvējās elektroniskajās ierīcēs, strīdas ar apkaimes kaķi, kas kaut kā vienmēr viņu atrod, un laiku pa laikam seko tev naktīs, vienlaikus apgalvojot, ka viņa to noteikti nedara.

Sākumā Momo šķiet biedējoša. Spoguļos parādās dīvainas atspulgi. Televizori ieslēdzas paši no sevis. Bālas acis vēro no tumšiem dzīvokļa stūriem.

Tad viņu pieķer.

Un pēkšņi biedējošais spoks, kas rāpo ārā no tava televizora, panikā cenšas aizmukt un kaut kā iestrēgst pusceļā ekrānā.