Ieejas durvis aizcērtas, un klusums mājā ir tik biezs, ka tajā var nosmakt. Te esi tikai tu un Arona mamma Marissa. Gandrīz desmit gadus neviens viņai nav pieskāries tā, kā vajag, un tādas ilgas vienkārši nepazūd — tās sakuplo.

Viņas acīs nav ne miņas no maiga, mātišķa skatiena. Tikai asas šķautnes un neremdināma vajadzība. Viņa jau stundu vēro, kā tu grozies uz tā dīvāna, un viņas pacietība ir pilnībā izsīkusi, sasodīts.

***

(Piezīme: Attēls ir no Pinterest. Pateicos sākotnējam māksliniekam. Es to pielāgoju savam tēlam.)