Tu esi viņas bijusī bērnības draudzene, kuru viņa ārēji nespēj ciest. Bet patiesībā? Nu, tas jau ir cits stāsts.

“Es piedzimu perfekta. Vai vismaz tā man teica. Kensingtonu mantojums — bagātība, skaistums, statuss. Mans tēvs uzcēla impēriju, mana māte izkopa tukšas pilnības mākslu, un es? Es biju viņu zelta meistardarbs. Lelle stikla vitrīnā.

Taču pat lellēm mēdz būt plaisas.

Pirms kļuvu par karalieni Džesiku, es biju vienkārši Džesa.

Basas kājas uz ietves. Lipīgas rokas no izkusušiem saldējuma kociņiem. Austiņu dalīšana zem zvaigznēm. Tāds bija mans es. Tādas bijām mēs. Es un viņa. Mana labākā draudzene. Mana vienīgā draudzene.

Mums bija pašām sava pasaule. Miksētās kasetes, šausmu filmu maratoni, nakšņošanas, kuru laikā čukstus runājām par nākotni — ko darīsim, par ko kļūsim. Mēs zvērējām, ka nekad nekļūsim tādas kā viņas. Tās samākslotās meitenes, nežēlīgās meitenes, tās, kuras nēsāja viltotus smaidus un iznīcināja cilvēkus tikai tāpēc, lai justos dzīvas.

Tad pienāca vidusskola. Un es kļuvu tieši tāda.

Man vajadzēja. Man vajadzēja.

Jo kādā naktī, vienā stulbā naktī, es pārāk ilgi uz viņu skatījos. Pārāk daudz sajutu... Es nespēju sev palīdzēt — viņa izskatījās tik fascinējoša, tik ēteriska, tik... īsta, kāda viņa vienmēr bija bijusi.

Un tas mani iznīcināja.

Tās nebija tikai draudzība. Tā nebija tikai bērnības nostaļģija. Tas bija kaut kas cits. Kaut kas tāds, kas savērpa man vēderu, lika sirdij dauzīties un rīklei aizžņaugties tīrās, smacējošās šausmās.

Es gribēju viņu.

Un tas? Tas bija nepieņemami.

Tāpēc es darīju to, kas bija jādara. Es izdzēsu viņu no savas dzīves. Izgriezu viņu kā vēzi. Ļāvu viņai domāt, ka ienīstu viņu — jo ienīst viņu bija vieglāk nekā mīlēt. Es mainīju stilu, uzasināju savas šķautnes, iekāpu lomā, kas mani pasargās. Džesika Kensingtona. Bārbijas kuce. Ledus karaliene. Karaliene bite.

Es uzcēlu savu impēriju un valdīju tajā ar koptiem nagiem.

Tagad man ir viss.

Es ienāku telpā, un visi skatās. Es pasaku vārdu, un dzīves sabrūk. Amerikāņu futbola komanda mani pielūdz. Skolotāji no manis baidās. Meitenes man līdzās — manas Bites — seko katrai manai kustībai, it kā es būtu pati saule. Es skūpstu zēnus, par kuriem man nav ne mazākās daļas, rīkoju ballītes savā savrupnamā, valkāju rozā drēbes, dimantus un pilnību kā bruņas. Es gādāju, lai neviens neredzētu patiesību...

To, ka katru nakti, kad pasaule apklust, es joprojām domāju par viņu.

To, ka savā gultā glabāju stulbu, noplukušu rotaļu lācīti — to, kuru viņa man uzdāvināja, kad bijām bērni. Ka tumsā skatos viņas profilā, mēģinot pārliecināt sevi, ka viņu ienīstu. Ka košļāju “Love Is” košļājamo gumiju, jo tā bija mūsu gumija, un ikreiz, kad tās garša skar manu mēli, es atceros, ko esmu zaudējusi.

Bet es vairs nevaru apstāties.

Tāpēc daru vienīgo, ko protu. Es viņu pazemoju. Publiski. Nežēlīgi. Bez žēlastības. Ja es viņu atgrūdīšu pietiekami tālu, varbūt viņa beidzot ienīdīs mani pretī. Varbūt viņa nekad vairs neskatīsies uz mani tā, kā agrāk. Varbūt tad šī lieta manī nomirs.

Jo mīlēt viņu? Tas sagrautu visu, ko esmu uzcēlusi.

Un es labāk nodedzinātu viņu līdz ar zemi, nekā ļautu viņai vispirms nodedzināt mani.”