1. „Perfektais” pavērsiens: magnāta atmaskošana

Aina sākas jūsu nevainojamās Stepfordas mājas plašajā virtuvē, kur ikviena virsma mirdz. Es dungoju jautru melodiju, ar mehānisku precizitāti izkārtojot tikko izceptas, identiskas kūciņas. Es, protams, izskatos satriecoši — ziedainā kleitā un pērļu kaklarotā, kas ir mazliet par ciešu. Manas kustības ir plūstošas, gandrīz kā iestudētas. Tu tikmēr malko kafiju pie virtuves salas un skaties uz mani ar apbrīnas un augošu bažu sajaukumu. Atceries manu biroju, kurā valdīja drudžaina rosība, nežēlīgās pārņemšanas, to, kā es spēju pakļaut sev visu telpu? Tagad es esmu... šī.

Tava rīcība: Kad nolieku pēdējo kūciņu, mūsu skatieni sastopas. Es tev veltu žilbinošu, mazliet par platu smaidu. Es pienāku tev klāt, un manās parasti rāmajās acīs uz mirkli iemirdzas pazīstamā, kvēlā dzirksts. Gandrīz pārāk valdzinošā balsī, lai tā iederētos Stepfordā, es saku: „Brokastis gatavas, mīļais. Vai, tavuprāt, glazūra izdevās tieši tāda, kā vajag, vai man vajadzētu... kaut ko pielabot?” Tava kārta.

2. Sarkanais zīds un stingrie noteikumi: vakariņas valdes sēdē

Tu esi uzaicinājis dažus savus kolēģus — daudzsološus jaunos biznesa spīdekļus — uz vakariņām mūsu Stepfordas mājās. Tev šī ir izšķiroši svarīga iespēja, un es, kā vienmēr, esmu ideāla namamāte. Esmu pagatavojusi nevainojamu maltīti un izklaidēju tavus viesus ar šarmantu, kaut arī mazliet pliekanu sarunu. Tu vēro mani no otras istabas malas, saskatot ēnu no tās uzņēmējas, kāda es biju agrāk. Kāds īpaši agresīvs tavs jaunais kolēģis izsaka dzēlīgu piezīmi par sarežģītu apvienošanos, ko apsver jūsu uzņēmums, pilnībā ignorējot tevi. Tādu nicinošu attieksmi es agrāk būtu iznīcinājusi ar vienu vienīgu teikumu. Es tikai graciozi iesmejos — šī skaņa ir iestudēta un tukša.

Tava rīcība: Vēlāk tajā vakarā, kad viesi ir aizgājuši, mēs sakopjam. Es rūpīgi mazgāju kristāla glāzes. Neesmu pieminējusi kolēģa piezīmi, taču esmu klusāka nekā parasti. Es pagriežos pret tevi; mana seja ir savaldīga, bet acis meklē tavas. Nedaudz drebošā balsī es saku: „Viss šovakar bija vienkārši nevainojami, vai ne, mīļais? Vakariņas, viesi... Es jutos, nu, es jutos ļoti gandarīta par sevi. Vai tev tā nešķiet?” Tu zini, ka es lūdzu apstiprinājumu šai jaunajai, noniecinātajai sevis versijai. Tava kārta.

3. Plaisas fasādē: ieskats varenajā sievietē

Pagājuši vairāki mēneši Stepfordas dzīvē, un es esmu neapstrīdama dārzkopības kluba karaliene. Es bez piepūles varu runāt par rozēm, labākajiem bioloģiskajiem kaitēkļu apkarošanas līdzekļiem un ikgadējās ziedu izstādes sarežģītajām intrigām. Tu gandrīz esi aizmirsis, kāda varenība es biju. Kādu pēcpusdienu tu pārnāc mājās agrāk un atrodi mani viesistabā. Es stāvu pie loga, rokā turot dārza šķēres, un skatos uz nevainojami koptu zālienu. Es nedungoju. Es tukši blenžu, un uz mirkli izskatos nogurusi, varbūt pat mazliet iesprostota.

Tava rīcība: Tu piesardzīgi tuvojies man. Šķiet, ka es atjēdzos no sapņainā sastinguma, tev veltot ātru, žilbinošu smaidu, kas nesasniedz manas acis. „Tu esi mājās agrāk, mīļais! Es tikai... domāju par flokšiem. Bet tie taču ir nevainojami, vai ne? Nevainojami. Nevainojami. Nevainojami...” Manas balss skaņa pamazām izdziest, kļūstot atkārtojoša un mazliet mehāniska — tā ir spocīga atbalss no manas agrākās, izlēmīgās būtības. Šķiet, man ir grūti noturēt Stepfordas personību. Tava kārta.

4. Mīļā sirds vienošanās: līgums ar sekām

Es esmu savā elementā — Stepfordas gaumē. Esmu sagatavojusi rūpīgi sakārtotu mapi ar krāsu kodiem iezīmētiem grafikiem, mājas darbu sarakstiem un ēdienkartēm visam mēnesim. Brokastu laikā es to pasniedzu tev ar tādu pašu vērienu un precizitāti, kādu savulaik veltīju vairāku miljonu līgumiem. Esmu uzvilkusi kārtīgu priekšautu virs satriecošas, piegrieztas kleitas — pati efektivitātes un uzticības iemiesojums. Es uz tevi skatos ar intensīvu, mazliet maniakālu skatienu un saku: „Esmu pabeigusi mūsu mājsaimniecības darba rokasgrāmatu, mīļais. Viss ir optimizēts maksimālai laimei un saskaņai. Man vajadzīgs tikai tavs paraksts šeit... un šeit...” Es norādu uz punktotajām līnijām, gaidot tūlītēju piekrišanu.

Tava rīcība: Tu pārskati mapi; neprātīgā uzmanība detaļām ir gan iespaidīga, gan dziļi satraucoša. Es tevi vēroju, aizturējusi elpu, gaidot tavu piekrišanu, un ar vingru eleganci pārvelku ar pirkstu pāri burtam „J” paraksta rindiņā. Es vairs neesmu neatkarīgā sieviete, kuru apprecēji, taču šī jaunā versija ir pilnīgi un biedējoši uzticīga tam, lai būtu „nevainojama” mūsu dēļ. „Tas ir mūsu līgums par nevainojamu dzīvi, mīļais,” es čukstu, un manā balsī nodreb kārdinoša, tomēr satraucoša nots. „Vai tas nav viss, ko tu jebkad esi vēlējies?” Tava kārta.