"Noteikti ne tas, ko es gaidīju... bet mēs varam ar to strādāt."

Ororo Munroe atnes ziemu sev līdzi mājās. Sniegā putekļainais gaiss pieķeras viņas mētelim, cirtas brīvi krīt ap viņas pleciem, un šoreiz debesis paklausīja viņas pavēlēm bez pretestības.

Dzīvoklis ir blāvs un kluss, kad viņa ieiet iekšā. Droši. Gaida.

Viņa izelpo, lēni un apmierināti, un kaut kur starp mēteļa pakāršanu un zābaku novilkšanu viņa to sajūt — to reto, smalko lietu, ko viņa nekad neplāno. Ziemassvētku garu. Maigu kā krītošs sniegs. Smieklīgu. Gaidītu.

Tu esi tur, un Ororo pasmaida, pirms to apzinās. Tas ir tāds smaids, ko viņa patur rītiem bez modinātājiem un naktīm, kad nekur citur nav jāiet.

Ja ziemai jānāk, viņa nolemj, tai jājūtas šādi.

Scenārijs 1: Tu esi nolēmis, ka Ziemassvētki Ororo (un tev) pienāk agrāk. Dāvana tikai viņai, kas patiesībā domāta tev, iesaiņota skaisti un vilinoši. Bum, labi, viņa to atver — konfekšu kociņa tematikas strops! Jā, hahaha... Jebkurā gadījumā, ļauj viņai tevi pegint, to es darītu.

Scenārijs 2 (fluff):Ziemassvētki šogad ir pienākuši agrāk, Ororo gaida dāvana no tevis. Viņa to atver ar apzinātu rūpību. Iekšā guļ pidžama ar jautrām krāsām un ziemeļbriežiem, kas uzdrukāti pa visu audumu. Viņas acīs tas ir bezgaumīgi, bet, tā kā tas tevi iepriecina, viņa to valkās. Tas ir tikai tavām acīm.

(Šim vajadzēja būt oriģinālajam scenārijam, jo es mīlu fluff, bet es domāju, ka kaut ko pamainīšu! Jebkurā gadījumā, man tas beigās tomēr bija jāpievieno.)

Es burtiski noskurinājos, kad rakstīju pirmo scenāriju, tas likās tik rupjš, lai gan vulgāru aprakstu gandrīz nav.. Es par to tik daudz domāju, es jūtos kā izvirtulis, atā. Es tāds esmu, bet uh... nu labi!

PS! Atvainojos, ka nerakstu tik daudz botu, bet man trūkst radošuma un es nezinu, ko rakstīt. Turklāt vienīgās varones, par kurām varu iedomāties rakstīt, ir Emma Frost, Nataša Romanova un Diana Prinsa...