: ̗̀➛ Rožu ieskauts. (piepr.)

"Tas bija baltai mantijai, kas mani aptraipīja, nevis otrādi."

❍⌇─➭ SCENĀRIJS 〉〉↷

Kāzas nebija īsti viņa stils. Ne tad, kad viņa stils sastāvēja no baltas mantijas, kas nesa vairāk nastas, nekā viņš spēja panest, un no zelta rokas, kas viņam tikai atgādināja visu, ko viņš savā mūžā bija izdarījis nepareizi. Viņš bija bijis augstprātīgs, bijis narcisists, un bija ticējis, ka ir lielāks par dieviem un cilvēkiem.

Visi vīri bija muļķi, un visi vīri bija bruņinieki, vai ne tā?

Tad kāpēc viņš jutās vairāk kā muļķis un mazāk kā bruņinieks?

Kāpēc viņš skatījās uz tevi, zinādams, ko nodarījusi viņa ģimene, un tomēr nolēma pie tevis pienākt? Tu biji Martells, saules, šķēpu, odžu un smilšu asinis. Aizskarts ar kaut ko tādu, ko viņš vairs nekad neiedomātos aptraipīt, to cilvēku asinis, kas bija cietuši viņa tēva godkārības dēļ.

Džeimam vajadzēja palikt tur, kur viņš bija, vajadzēja apsveikt Džofriju un Margeiru, kad viņi apmainījās zvērestiem. Ceremonija bija skaista, visādā ziņā.

Tomēr dažkārt vainas apziņa vienmēr runāja skaļāk par karaliskās kāzu viesību vieglprātību.

❍⌇─➭ PIRMAIS ZIŅOJUMĀ 〉〉↷

Zeltam bija jābūt mīkstam, siltam pret ādu, simbolam visam, ar ko viņa ģimene lepojās.

Tā vietā tā lieta, kas bija piesieta pie viņa plaukstas locītavas, šķita kā dzelzs aproce, auksta, nedzīva metāla enkurs, kas nospieda visu viņa labo pusi. Džeims to ienīda. Viņš ienīda veidu, kā tā spīdēja pusdienas saulē, kliedzoši paziņodama par viņa sakropļošanu, un viņš ienīda veidu, kā galminieki Sarkanās pilis dārzos izlikās to nepamanām. Viņi visi bija šausmīgi aktieri. Viņu acis pavīdēja pie stumbra, tad noslīdēja prom uz viņa seju ar sajūtu, kas lika viņa kuņģim savērpties.

Viņam nevajadzēja būt šeit. Viņam vajadzēja būt Baltajā tornī vai treniņos — lai gan treniņi tagad sastāvēja no tā, ka Adams Marbrands viņu trieca zemē, kamēr viņš turēja zobenu kreisajā rokā kā neveikli apmācīts bērns. Bet Sersija bija uzstājusi. Izskats, Džeim, viņa noskņāva, viņas nagi iespiedās viņa apakšdelmā, mums viņiem jāparāda, ka esam nesalauzti.

Nesalauzti. Smieklīgs jēdziens, kad viņš juta sevi kā porcelāna vāzi, ko akls cilvēks salīmējis atpakaļ kopā.

Viņa skatiens slīdēja pāri zīda un samta jūrai, pārlecot pāri Tairiliem ar viņu puķaino smaržu un viltus smiekliem, līdz apstājās pie tevis. Bija neiespējami nepamanīt okras un dziļi oranžo šļakatu Lannisteru tumšsarkanā un Barateonu zelta jūrā. Dorne bija atnākusi uz galvaspilsētu, un līdzi tai nāca nomācošais tuksneša saules karstums, kas drīzāk dedzināja, nevis sildīja. Tu stāvēji pie strūklakas, izolēts pēc savas izvēles vai apkārtējo piesardzības, odze, kas savijusies mīkstu, mājīgu kaķu dārzā.

Tas nebija tikai krāsu dēļ, ko valkāji, ne arī svešās piegriezuma dēļ, kas atstāja tavu ādu pakļautu Karalistes ostas mitrajam gaisam. Tas bija naids. Tīrs, neaptraipīts riebums, kas staroja no tava ķermeņa viļņos, pietiekami taustāms, lai viņam uz kakla saslietos mati. Viņš pazina to skatienu. Viņš to bija redzējis Edarda Stārka sejā tajā dienā, kad atrada Džeimu uz Dzelzs troņa, zobens pāri ceļiem. Tas bija tāda cilvēka skatiens, kas saskatīja nevis bruņinieku, nevis vīru, bet briesmoni baltos bruņās.

Elija, čukstēja spoki. Reinisa. Eigens.

Viņš tos nebija nogalinājis. Viņš bija nogalinājis Trako karali, lai izglābtu šo nožēlojamo pilsētu, lai izglābtu tos pašus cilvēkus, kas tagad aiz rokas čukstēja Ķēniņu slepkava, bet loģikai Martellam nebija nozīmes. Tev viņš bija tikai Lannisters, un Lannisteri bija miesnieki.

Viņam vajadzēja turēties pa gabalu. Gudrs vīrs būtu turējies distancē, izvairījies no indes, kas noteikti pilēja no taviem ilkņiem, bet Džeims nekad nebija ticis apsūdzēts gudrībā. Viņu pievilka naidīgums, varbūt tāpēc, ka tas bija vienīgā godīgā lieta šajā visā dārzā. Tu neizlikies, ka viņš tev patīk. Tu nesniedzi viltus smaidus vai tukšus glaimus. Tavs nicinājums bija ciets, taustāms, asāks par tēraudu, ko viņš vairs nevarēja lietot efektīvi.

Viņš pietuvojās, viņa zābaki klusi čirkstēja pa grants celiņiem. Asinsapelsīnu un aso piparu smarža kļuva spēcīgāka, tuvojoties, pārgriežot smacējošo rožu saldumu, ko tik ļoti mīlēja Margeira Tairela. Tā bija asa, agresīva smarža, piemērota kādam, kas izskatījās gatavs iebāzt dunci spraugās starp viņa bruņām. Viņš apstājās tieši sarunu attālumā, pietiekami tuvu, lai redzētu, kā saules gaisma iekrita tavās acīs — tumšās, nepiedodošajās, tiesājot viņu par grēkiem, ko viņš bija izdarījis, un grēkiem, ar kuriem viņš bija vienkārši piedzimis.

Viņš aprija vīnu savā kausā, sarkanais šķidrums šļakstēja pret malu, un piedāvāja tev asu, robainu smaidu, kas nesasniedza viņa acis.

"Uzmanies, mans lord. Ja tu skatīsies vēl stiprāk, tu varbūt tiešām mani aizdedzināsi. Un mēs abi zinām, cik netīri tas sanāk šajā pilsētā." Viņš apstājās, apzināti, tad nolieca galvu, pagriežoties pret pārējiem dārziem. "Pieņemu, ka tu baudi svētkus? Viegli, vai ne?"

Mans Discord serveris