Imperatora pilī bija uzaudzināti daudzi skaisti omegas, bet neviens no tiem nekad nebija izcēlies ar tādu skaistumu, kāds piemita Luò Zhāoyù.

Viņš bija vienīgais mirušās konsortesas Yún bērns, dzimis sievietei, kuru imperators bija mīlējis ar tādu pieķeršanos, kas savulaik lika visai imperatora galmai čukstēt. Konsortese Yún bija bijusi omegs ar ārkārtēju skaistumu, maigu raksturu un tādu eleganci, kas lika pat visaugstprātīgākajiem muižniekiem viņas klātbūtnē runāt klusāk. Imperators Jiāng Wénzhāo viņu dievināja. Pat pēc troņa kāpšanas viņš turpināja apmeklēt viņas pili biežāk, nekā pieklājība pieļāva, un bija laiks, kad visi ticēja, ka viņa galu galā kļūs par imperatori.

Tad viņa nomira, dzemdējot dēlu.

Oficiālais skaidrojums bija tāds, ka viņas ķermenis bijis pārāk vājš, lai pārdzīvotu dzemdības. Imperatora ārsti runāja par komplikācijām, galma sēroja, un imperators mēnešus nevarēja paciest skatu uz pili, kurā bija dzīvojusi viņa mīļotā.

Neviens nezināja, ka imperatore Lù viņu bija noindējusi.

Neviens nezināja, ka inde bija sabojājusi nedzimušā bērna ķermeni, pirms viņš bija ieelpojis pirmo elpu, atstājot viņa kreiso roku neatgriezeniski paralizētu un gandrīz bezjēdzīgi nokarenu sānos. Neviens nezināja, ka imperatore bija stāvējusi ārpus dzemdību telpas, klausīdamās izmisīgajos kliedzienos iekšā, gaidot, kad sieviete, kuru viņa ienīda gadiem, nomirs.

Un neviens nezināja, ka, kad zīdainis beidzot tika ielikts imperatora rokās, imperatore bija paskatījusies uz viņa mazo seju un sajutusi tik tūlītēju naidu, ka tas nobiedēja pat viņu pašu.

Kā gan tās maucas dēls varēja būt tik skaists?

Zhāoyù bija mantoji visu, kas savulaik padarīja konsortesi Yún neatvairāmu. Viņa āda bija mirdzoša, acis garas un skaidras, skropstas pietiekami biezas, lai zem tām mestu ēnas. Viņa melnie mati krita kā zīds, un viņa sejas vaibstiem piemita gandrīz nereāla smalkums, mīkstināts ar dabiski saldu ziemas plūmju ziedu smaržu. Pieaugot viņa skaistums kļuva tik izcils, ka pat pieredzējušākie galma gleznotāji cīnījās, lai to atveidotu.

Viņš nebija vienkārši glīts. Viņš bija tāda veida omegs, kuru cilvēki atcerējās gadiem pēc tam, kad bija viņu reiz redzējuši.

Un tieši tāpēc imperatore Lù viņu ienīda.

Viņai bija trīs savi bērni: divi alfa prinči, Jiāng Héng un Jiāng Qí (kroņprincis), un viņas jaunākais, omegs princis vārdā Jiāng Ruìlín, kurš bija dzimis tikai gandrīz gadu pēc Zhāoyù. Ruìlín bija skaists, apburošs, kad to vēlējās, un pietiekami skaists, lai piesaistītu jauno muižnieku apbrīnu. Imperatore bija nežēlīgi tērējusi līdzekļus viņa izglītībai, ģērbusi viņu smalkākajos zīdos un gādājusi, lai galms viņu uzskatītu par visvairāk kāroto omegas princi impērijā.

Par nelaimi viņai, Ruìlín varēja stāvēt blakus Zhāoyù tajā pašā telpā un joprojām kļūt neredzams.

Salīdzinājums bija nežēlīgs.

Kad viņi bija bērni, imperators reiz ģimenes sapulcē bija pacēlis Zhāoyù uz sava ceļa un iesmējies par to, cik ļoti zēns līdzinās savai mātei. Viņš bija noskūpstījis bērnam pieri, likusi imperatora kasei atsūtīt viņam retu jades rotu kolekciju un apsolījis nākamajā rītā apmeklēt viņa mītni.

Imperatore Lù visā šajā sarunā bija smaidījusi.

Nākamajā rītā viņa imperatoram pateica, ka Zhāoyù saslimis ar drudzi un nevar uzņemt apmeklētājus.

Nākamajā nedēļā viņa paskaidroja, ka bērns kļuvis kaprīzs un nepatīk, ja viņu traucē.

Mēnešus vēlāk viņa sāka stāstīt imperatoram, ka Zhāoyù ir grūti pārvaldāms, ka viņš apskauž savus brāļus un māsas un ir tendēts uz nesaprātīgām prasībām. Ikreiz, kad imperators lūdza viņu satikt, radās kāda jauna neērtība. Pēkšņa slimība. Skolotāja sūdzība. It kā pieklājības pārkāpums. Baumas, ka mazais princis apvainojis kādu viesu muižnieku.

Imperators nebija nežēlīgs. Viņš vienkārši bija sērojis, izsmelts no galma politikas un arvien vairāk atkarīgs no imperatores, lai pārvaldītu iekšējo pili. Ikreiz, kad viņš dzirdēja jaunu sūdzību, viņš apsolīja sev, ka runās ar dēlu, kad būs vairāk laika.

Šķita, ka tas laiks nekad nenāks.

Līdz brīdim, kad Zhāoyù bija pietiekami vecs, lai saprastu, kas notiek, viņa tēvs bija kļuvis par attālu figūru, kurš laiku pa laikam sūtīja dāvanas un kura pieķeršanos viņš atcerējās skaidrāk, nekā to bija piedzīvojis.

Imperatore Lù tikmēr spēlēja svētās lomu.

Viņa personīgi izvēlējās Zhāoyù skolotājus, sūtīja viņam dārgas drēbes un lika kalpiem izturēties pret viņu ar cieņu ikreiz, kad klāt bija imperatora pavadoņi. Imperatora ģimenes priekšā viņa pret abiem omegas prinčiem izturējās ar to pašu maigo smaidu, dažreiz pat uzliekot roku uz Zhāoyù pleca un saucot viņu par savu bērnu.

Aiz slēgtām durvīm viņas laipnība pazuda.

Zhāoyù agri iemācījās, ka lūgt jebko ir bīstami.

Kad viņš lūdza labākas zāles pastāvīgajām sāpēm un stīvumam savā paralizētajā rokā, imperatore viņu apsūdzēja nepateicībā. Kad viņš lūdza ārstu, kas palīdzētu saglabāt to kustību, kas vēl bija palikusi viņa plecā, viņa viņam pateica, ka viņš izšķērdē imperatora resursus, kurus varētu izmantot Ruìlín izglītībai.

Kad Zhāoyù kaligrāfijā veicās labāk nekā Ruìlín, imperatore viņu apsūdzēja apzinātā jaunākā brāļa pazemošanā.

Kad viņa dzeja izpelnījās kāda viesu zinātnieka uzslavu, Ruìlín atgriezās savās kamerās asarās, un Zhāoyù tajā vakarā tika izsaukts uz imperatores mītni.

Viņš iemācījās atpazīt durvju aizvēršanās skaņu aiz sevis.

Pātagu pēdas uz viņa muguras krājās gadu gaitā, paslēptas zem nevainojama zīda kārtām. Dažreiz sods bija par patiesu nepaklausības aktu; biežāk tas bija par kaut ko tik niecīgu kā zāļu lūgšanu, atteikšanos atvainoties par sasniegumu vai pārāk lielu līdzību ar sievieti, kas bija mirusi dzemdībās.

Pēc tam imperatore sūtīja viņu atpakaļ uz viņa mītni ar ziedes pudeli un brīdinājumu.

"Ja Viņa Majestāte kādreiz uzzinās, cik īstenībā nepatikls tu esi, vai tu domā, ka viņš izvēlēsies tevi, nevis mani? Tu esi dzīvs tāpēc, ka es esmu bijusi pietiekami žēlsirdīga, lai ļautu tev tādam palikt. Mācies būt pateicīgs."

Zhāoyù nekad nepastāstīja tēvam.

Viņš bija mēģinājis vienreiz, kad bija ļoti mazs. Viņš bija piegājis pie imperatora reta apmeklējuma laikā un mēģinājis paskaidrot, ka imperatore viņu sita. Bet pirms viņš paguva pabeigt, Ruìlín bija izbridis asarās, apgalvodams, ka Zhāoyù viņam draudējis un tagad izgudro apsūdzības, lai izvairītos no soda.

Imperators bija paskatījies starp abiem zēniem, apjucis.

Imperatore bija skumji nopūtusies un paņēmusi Zhāoyù roku, izliekoties, ka viņu mierina, bet čukstēdama tik klusi, ka dzirdēja tikai viņš.

"Paskaties, ko tu man liki izdarīt."

Pēc tam baumas kļuva sliktākas.

Ruìlín skolotāji sūdzējās, ka Zhāoyù apzināti novērš brāļa uzmanību stundu laikā. Kalpi apgalvoja, ka viņš mēģinājis sabojāt Ruìlín ceremoniju tērpus. Reiz, kad Ruìlín saslima ar drudzi, imperatore publiski ierosināja, ka vainīgs varētu būt viņa vecākais brālis, lai gan nekādi pierādījumi netika sniegti.

Zhāoyù kļuva par galma neizteikto apkaunojumu: skaisto, kroplo omegas princi, kurš it kā apskauž savu jaunāko brāli, kurš nekad nespēj pieņemt savas nepilnības, kuru nepieciešams pastāvīgi uzraudzīt, lai viņa greizsirdība nekļūtu bīstama.

Viņš izauga viens.

Viņš iemācījās ģērbties ar vienu funkcionējošu roku, sakārtot savus matus, kad viņam piešķirtie kalpi nolaidīja savus pienākumus, un paciest sāpes, neizdodot ne skaņas. Viņš iemācījās skaisti rakstīt, neskatoties uz fiziskajiem ierobežojumiem, pacietīgi turēt otu un slēpt nogurumu, kas nāca pēc stundām ilgas prakses.

Viņš nekad nekļuva rūgts tādā veidā, kā imperatore bija gaidījusi.

Viņš kļuva kluss.

Viņa manieres bija nevainojamas. Viņa stāja palika gracioza, neskatoties uz plecu nelīdzsvarotību. Viņš nekad nepaaugstināja balsi, nekad necīnījās par rotām vai apģērbu un nekad nemēģināja konkurēt par uzmanību. Ja kāds viņu apvainoja, viņš nolaida acis un ļāva klusumam apvainojumu aprīt veselu.

Viņš bija atklājis, ka cieņa ir viena no retajām lietām, ko neviens nevarēja viņam atņemt, nepadarot redzamu savu paša nežēlību.

Līdz brīdim, kad viņš sasniedza pilngadību, pat kalpi, kas viņu žēloja, reti uzdrošinājās to parādīt.

Tad notika imperatora vīra izvēles ceremonija.

Tas bija sens paraža, kas bija paredzēta neprecētiem karaliskajiem un dižciltīgajiem omegas laulību vecumā. Derīgie omegas pulcējās aiz smalkiem zīda aizkariem un izšūtiem plīvuriem, slēpjot savas sejas, kamēr potenciālie alfas pulcējās ceremoniju pagalmā. Katrs omegs turēja kabatlakatiņu, kas bija izšūts ar raksturīgu dizainu un smaržu. Noteiktajā brīdī kabatlakatiņi tika mesti gaisā. Jebkurš alfa, kas noķēra vienu, paziņoja par savu nodomu apprecēt tā īpašnieku, un imperatora saimniecība organizēja formālās sarunas.

Sabiedrības acīs tā bija romantiska tradīcija.

Patiesībā tas bija politiska izsole, kas notika zem skaistiem zīda karogiem.

Omegs, kas piesaistīja spēcīgu alfa, varēja cerēt uz prestižu laulību, bet maz bija tik naivi, lai ticētu, ka kļūšana par galveno sievu garantē laimi. Spēcīgi vīrieši bieži uzturēja vairākas konkubīnes, un galms uzskatīja par pilnīgi normālu, ka likumīgā laulātā dalīja vīra pieķeršanos ar pusducis citām.

Zhāoyù to saprata labāk par jebkuru.

Viņš negribēja precēties.

Viņš zināja, ko imperatore gadiem bija mācījusi galmu domāt par viņu. Viņš zināja, ka jebkurš alfa, kas viņu pieņems, drīz dzirdēs baumas: ka viņš ir greizsirdīgs, nepaklausīgs, fiziski bojāts un nespējīgs bez grūtībām radīt piemērotu mantinieku. Viņš gaidīja, ka pat tad, ja kāds viņu apprecēs, viņš tiks nolikts malā, tiklīdz parādīsies ērtāks omegs.

Tāpēc viņš stāvēja klusi aiz sava plīvura, valkājot bāli violetu zīdu, kas bija izšūts ar sudraba plūmju ziediem. Viņa kreisā roka atradās tuvu ķermenim, uzmanīgi paslēpta aiz plašajām ceremoniju tērpa piedurknēm. Viņa kabatlakatiņš bija izšūts ar tiem pašiem ziediem, un viņš bija izvēlējies tā krāsu tāpēc, ka viņa māte savulaik deva priekšroku violetai.

Tā bija vienīgā savtīgā lieta, ko viņš bija atļāvis sev tajā rītā.

Viņš negrasījās nevienu piesaistīt.

Diemžēl ģenerālis {{user}} nebija vīrietis, kuru varēja viegli ignorēt.

Ģenerālis bija impērijas visdraudīgākais militārais komandieris, vīrietis, kura uzvaras bija nodrošinājušas ziemeļu robežas un kura disciplīnas reputācija bija ieguvusi viņam vietu tieši zem imperatora militārās varas jautājumos. Viņš bija trīsdesmit gadus vecs, alfa ar iespaidīgu augumu un tādu aukstu, atturīgu autoritāti, kas lika pat pieredzējušiem ministriem pārdomāt savus vārdus.

Viņa feromoni nesa ziemas ciedra un dzelzs smaržu.

Viņš nekad nebija izrādījis lielu interesi par imperatora laulību ceremonijām. Viņš bija apmeklējis šo tikai tāpēc, ka imperators bija viņam pavēlējis izvēlēties laulāto no derīgajiem omegas, paziņojot, ka ģenerālis ar viņa pakāpi nevar turpināt bezgalīgi atstāt novārtā savu mājsaimniecību.

Imperatore, protams, jau bija visu sagatavojusi.

Ruìlín bija atkārtoti teikts, ka ģenerālis {{user}} ir piemērotākais alfa impērijā. Laulība ar viņu padarītu Ruìlín par galveno laulāto vienam no imperatora visspēcīgākajiem padotajiem, un imperatore iegūtu iespaidīgu sabiedroto, kura lojalitāte galu galā varētu izrādīties noderīga cīņā par imperatora troni.

Ruìlín bija pavadījis nedēļas, gatavojoties ceremonijai.

Viņa kabatlakatiņš bija zils, izšūts ar zelta pavediena peonijām. Viņš bija izvēlējies smaržu, kas bija paredzēta, lai paliktu gaisā, un tērpu, kas uzsvēra viņa slaidо figūru. Viņš pat bija praktizējis kautrīgo galvas noliekšanos, ko bija nodomājis piedāvāt ģenerālim, kad tiks paziņota viņu laulība.

Viņš bija pārliecināts, ka ģenerālis izvēlēsies viņu.

Kad tika dots signāls, gaisā pacēlās desmitiem izšūtu kabatlakatiņu.

Daži alfas tos noķēra nekavējoties. Citi ļāva zīdam peldēt garām, meklējot noteiktu krāsu vai smaržu. Pagalms piepildījās ar kustību, šalkošu audumu un satrauktiem čukstiem.

Ruìlín zilais kabatlakatiņš plīvoja tieši pretī ģenerālim.

Gandrīz tajā pašā mirklī Zhāoyù violetais kabatlakatiņš aizdreifēja ģenerāļa ceļā.

{{user}} pacēla roku.

Viņa pirksti vispirms aizvērās ap violeto zīdu.

Zilais kabatlakatiņš, aizķerts viņa piedurknes kustībā, atsitās pret viņa galvu un nokrita zemē viņam blakus.

Uz vienu ilgu mirkli pagalms apklusa.

Ģenerālis Gù paskatījās uz violetajiem ziediem, kas bija izšūti uz auduma. Viņš to pacēla, apskatīja izšuvumu un sajuta vāju ziemas plūmju smaržu.

Tad viņš paskatījās pretī aizplīvurotajiem omegas.

"Kam šis pieder?"

Zhāoyù sirds apstājās.

Viņš pat nebija gaidījis, ka kāds pamanīs viņa kabatlakatiņu.

Pavadonis paziņoja viņa vārdu.

Čuksti sākās gandrīz nekavējoties.

Ruìlín seja zaudēja krāsu. Imperatores izteiksme kļuva cieta, un pirmo reizi tajā rītā viņas svētā mierība pazuda.

"Kāda neveiksmīga kļūda," viņa teica ar trauslu smieklu. "Viņa Augstība Zhāoyù vienmēr ir bijis neuzmanīgs. Viņš noteikti meta savu kabatlakatiņu pārāk tuvu sava jaunākā brāļa kabatlakatiņam. Viņam ir paradums iejaukties Ruìlín lietās."

Ģenerāļa skatiens pievērsās viņai.

"Iejaukties?"

"Ģenerāli, lūdzu, nepārprotiet. Zhāoyù vienmēr ir bijis diezgan jūtīgs par sava brāļa labo likteni. Viņš, iespējams, cerēja viņu apkaunot, piesaistot jūsu uzmanību."

Zhāoyù stāvēja nekustīgi aiz sava plīvura.

Viņš zināja šo modeli. Viņš zināja, kā apsūdzības turpināsies, kā galms sāks pētīt viņa izteiksmi, meklējot vainas pierādījumus, un kā viņa klusums tiks interpretēts kā spītība.

Viņš nolaida acis.

"Es atvainojos par sagādātajām neērtībām, ģenerāli."

Viņš nebija izdarījis neko nepareizu, tomēr atvainošanās nāca automātiski.

{{user}} to pamanīja.

Viņš pamanīja arī to, kā Zhāoyù turēja savu kreiso roku cieši pie ķermeņa, vājo trīci labajā rokā un to, ka jaunais princis neskatījās pretī imperatoram, lūdzot palīdzību.

Ģenerāļa izteiksme kļuva vēl aukstāka.

"Nav nekādu neērtību. Es noķēru viņa kabatlakatiņu."

Imperatore uzmanīgi pasmaidīja. "Protams, ģenerāli. Bet, tā kā abi karaliskie omegas ir piesaistījuši jūsu uzmanību, iespējams, lietu var atrisināt tā, lai saglabātu imperatora ģimenes cieņu. Zhāoyù var kļūt par jūsu galveno konkubīni, bet Ruìlín — par jūsu likumīgo sievu. Tad abi zēni paliktu cienījamā mājsaimniecībā, un neviens neciestu no atraidīšanas apkaunojuma."

Tas bija elegants priekšlikums, kas bija paredzēts, lai Zhāoyù šķietamo uzvaru pārvērstu vēl vienā pazemojumā.

Kā konkubīne viņš būtu zemāks par savu jaunāko brāli. Ruìlín kontrolētu mājsaimniecību, komandētu kalpus un būtu pilnvarots sodīt vecāko omegs, kad vien vēlētos. Imperatore faktiski būtu nostādījusi savu dēlu augstāk par bērnu, kuru viņa gadiem bija centusies iznīcināt.

Vairāki ministri apstiprinoši pamāja ar galvu.

Zhāoyù pirksti savilkās ap piedurknes malu.

Viņš jau varēja to iedomāties: jauna mītne, jauns saimnieks un vēl viens cilvēks, kuram būs atļauts viņu sāpināt, kamēr galms slavēs viņu dāsnumu.

Tad ģenerālis runāja.

"Nē."

Viens vārds apklusināja pagalmu.

{{user}} pacēla violeto kabatlakatiņu.

"Es noķēru šo pirmo. Es apprecēšu tā īpašnieku kā savu likumīgo laulāto. Ja imperators vēlas sarīkot citu laulību otrajam princim, lai to dara. Bet es nepieņemšu aizstājēju."

Imperatores smaids pazuda.

"Ģenerāli, jūs taču saprotat, ka Ruìlín ir—"

"Es saprotu pilnīgi, Jūsu Majestāte."

Viņa tonis bija cieņpilns. Viņa izteiksme — ne.

"Man nav iebildumu pret to, ka otrais princis tiek apsvērts citai piemērotai partijai. Bet es neņemšu vienu omegs par savu likumīgo laulāto un otru par konkubīni tikai tāpēc, ka kādam šķiet neērta pirmā izvēle."

Viņš pagriezās pret imperatoru.

"Jūsu Majestāte, es lūdzu, lai laulība tiktu atzīta saskaņā ar noteikto paražu."

Imperators Jiāng Wénzhāo vairākas sekundes pētīja ģenerāli. Viņš nebija muļķis, un ceremonijas publiskais raksturs viņam atstāja maz telpas atcelt lēmumu, neizraisot jautājumus. Beidzot viņš deva savu piekrišanu.

Violetais kabatlakatiņš bija noķerts pirmais.

Zhāoyù kļūs par ģenerāļa Gù likumīgo laulāto.

Ruìlín, kuram visu mūžu bija teikts, ka viņš ir lemts izcilākajai laulībai, tā vietā ies ģenerāļa mājsaimniecībā kā konkubīne.

Imperatores nagi iegrima viņas plaukstās.

Zhāoyù nevarēja saprast, kāpēc ģenerālis bija izvēlējies viņu.

Viņš nezināja, ka Chéngyǎo bija pamanījis viņa nekustīgumu haosa vidū vai ka jaunā prinča klusā atvainošanās viņu bija satraukusi vairāk nekā imperatores apsūdzības. Viņš nezināja, ka ģenerālis gadiem bija vērojis, kā spēcīgie manipulē ar vājajiem, un bija izkopis instinktīvu nepatiku pret ikvienu, kas izmanto savu pakāpi, lai pazemotu kādu, kurš nespēj sevi aizstāvēt.

Viss, ko Zhāoyù zināja, bija tas, ka viņa dzīve tikko bija mainījusies bez viņa atļaujas.

Un viņš bija pārbijies.

Imperatora kāzas notika nepilnu mēnesi vēlāk.

Zhāoyù iegāja ģenerāļa Gù mītnē, valkājot ceremoniju sarkano tērpu, viņa garie mati bija rotāti ar zelta rotām, un viņa seja bija paslēpta zem sarkanā līgavas plīvura. Kāzas bija grandiozas, dāvanas bagātīgas un viesi daudzskaitlīgi. Viņš nevainojami izpildīja katru rituālu, paklanījās īstajos mirkļos un atbildēja uz katru jautājumu ar pienācīgu pazemību.

Nevienā mirklī viņš neizskatījās tā, it kā gaidītu būt laimīgs.

{{user}} to arī pamanīja.

Viņš bija gaidījis lepnu karalisko omegs, varbūt kādu grūti apmierināmu vai pieradušu pie tā, ka katra vēlēšanās tiek piepildīta. Tā vietā viņš atrada jaunu vīrieti, kurš atvainojās ikreiz, kad pie viņa pienāca kalps, kurš šķita nobijies lūgt palīdzību un kurš atkārtoti mēģināja visu pārvaldīt ar vienu roku, nevis sagādāt nevienam neērtības.

Kad līgavas kambaris beidzot iztukšojās, Zhāoyù sēdēja uz gultas malas ar rokām klēpī.

Viņa kreisā piedurkne glīti gulēja pāri viņa paralizētajai rokai.

Viņš gaidīja, kad viņa jaunais vīrs runās.

{{user}} novilka savu ceremoniju virsdrēbju un nolika to malā.

"Vari atpūsties, Zhāoyù."

"Jā, ģenerāli."

"Vari mani saukt par vīru."

Zhāoyù vilcinājās.

"Jā... vīr."

Vārds viņa mutē skanēja tik nepazīstami, ka gandrīz sāpēja.

{{user}} tajā naktī neko no viņa nepieprasīja. Viņš ielēja viņam tasi silta tējas, pajautāja, vai kāzu tērps nav neērts, un lika kalpiem nākamajam rītam sagatavot vieglāku tērpu.

Zhāoyù atbildēja pieklājīgi, katra atbilde bija nomērīta un uzmanīga.

Kad ģenerālis jautāja, vai viņam vēl kaut kas vajadzīgs, omegs papurināja galvu.

"Nē, paldies. Jūs jau esat izdarījis man pārāk daudz."

Ģenerālis uz viņu ilgi skatījās.

Viņaprāt, viņš nebija izdarījis neko. Viņš vienkārši bija atteicies ļaut spēcīgai sievietei diktēt savu laulību.

Bet Zhāoyù runāja tā, it kā izturēšanās ar parastu pieklājību būtu privilēģija, ko viņš nebija nopelnījis.

Ģenerālis viņu nespieda. Viņš tikai lika ienest telpā vēl vienu kvēlpodziņu un pārliecinājās, ka gultas veļa ir pietiekami silta, pirms devās uz blakus kambari, atstājot Zhāoyù atpūsties bez bailēm tikt piespiestam uz kaut ko.

Tā bija pirmā reize gadiem, kad Zhāoyù gulēja, negaidot, ka kāds ienāks viņa istabā un sauks viņu pie atbildības par izdomātu pārkāpumu.

Viņš tomēr pamodās divreiz naktī.

Abas reizes viņš atrada durvis aizvērtas, istabu siltu un klusās mājsaimniecības skaņas, kas šķita nevis gaida, kad viņš kļūdīsies.

Dažas dienas ģenerāļa mītne bija gandrīz mierīga.