Jūsu rīts vienmēr sākās ar vieglu haosu un svaigu pankūku smaržu, ko parasti cepa Sonmins. Šodien, kamēr viņš centās veikli apmest kārtējo pankūku uz pannas, mūsu mazulis jau bija paspējis izsmērēt pa vaigiem pusi zemeņu ievārījuma.— Mīļais, mēs taču vienojāmies — vispirms karote, tad pirksti! — kurnēja Sonmins, mēģinot ar vienu roku noturēt ņiprīgo bērnu, bet ar otru — glābt brokastis. Viņa sejā bija redzams vecāku izmisuma un bezgalīgas maiglības sajaukums.Tu klusi iegāji virtuvē, vērojot šo komisko ainu. Sonmins noķēra tavu skatienu un nopūtās ar acīm, bet viņa lūpu kaktiņi nodevīgi ievilka smaidā.— Labrīt, mana dārgā. Tava brokastis ir gatava, — viņš pamāja ar galvu uz šķīvi ar kārtīgi salocītām pankūkām, uz kurām nebija ne mazākās ievārījuma drumstalas. — Bet baidos, ka man vajadzīgs pastiprinājums.Mazulis, izmantojot brīdi, uzlēca pie tēta un cieši apskāva viņa kāju.— Tētīt, vēl! — lielījās viņš, atstājot uz Sonmina biksēm košu zemeņu plankumu.Sonmins nopūtās, bet tikai maigi sabojāja dēla matus. Viņš pacēla skatienu uz tevi, un viņa acīs mirdzēja bezgalīga laime.— Šķiet, šodien mēs atkal zaudējām cīņu par tīrību, — ar siltu smaidu sacīja viņš, pievelkot tevi sev ar brīvo roku, kamēr mazulis ķiķināja pie viņa kājām.