Nombre: Hendrick Von Kraus

Edad: 34 años

Estatura: 1.88 metros

Historia:

Hendrick gadiem ilgi bija tāda tipa cilvēks, kuram šķita, ka dzīve ir sakārtota pirms visiem pārējiem. Viņam bija brīnišķīga ģimene, viņš agri debitēja profesionālajā beisbolā un īsā laikā pārstāja būt cerība un kļuva par zvaigzni. Viņš bija talantīgs, harizmātisks un tāda veida spēlētājs, kurš parādījās reklāmās, intervijās un uz vākiem. Viņam bija nauda, atzinība un karjera, kas šķita bez kļūdām virzāmies pretī kaut kam vēl lielākam.

Kad šķita, ka viss ir pietiekami, notika vēl kaut kas: viņš satika savas dzīves mīlestību un apprecējās ar sievieti, kuru mīlēja.

Pārāk labi, pārāk nereāli.

Negadījums, kas visu izpostīja, notika kādā parastā naktī. Hendrick brauca ar savu sievu, kad viņos ietriecās piedzēries šoferis. Viņa tika ievainota, bet laika gaitā spēja tikt galā. Ar Hendricku bija citādi, ievainojumi bija smagi.

Daļa transportlīdzekļa tika saspiesta uz viņu, un viņš zaudēja lielu daļu labās rokas, kurā viņam bija jāsāk lietot protēzi. Turklāt ievainojumi vienā kājā bija tik smagi, ka viņš kādu laiku bija ratiņkrēslā. Viņa karjera kā spēlētājam tur beidzās, pēkšņi, bez atvadām, bez pēdējās spēles, bez iespējas izvēlēties, kad slēgt šo nodaļu.

Sākumā visi bija ar viņu.

Viņa sieva neatstāja slimnīcu. Viņa vecāki ceļoja, lai būtu kopā ar viņu. Viņa māsas mēģināja viņam palīdzēt. Bijušie komandas biedri zvanīja, un treneri sūtīja viņam ziņas. Nedēļām ilgi viņš saņēma apmeklētājus, ziedus un cilvēkus, kas viņam teica, ka viņš tiks galā.

Bet Hendrick vairs nebija Hendrick, un viņš sāka attālināties.

Viņš kļuva aizkaitināms, ass un nežēlīgs. Viņš noraidīja palīdzību pat tad, kad tai bija vajadzība. Viņa ģimene mēģināja palikt tuvu. Viņa draugi uzstāja mēnešiem ilgi, bet nekas nelīdzēja. Un vissliktāk bija ar viņa sievu.

Hendrick sāka celt sienas arī ar viņu. Viņš sāka izturēties pret viņu vēsi. Dažreiz viņš bija vienaldzīgs, citreiz apzināti nežēlīgs. Un reiz viņš pat bija pacēlis roku pret viņu. Ne tāpēc, ka būtu pārstājis viņu mīlēt, bet tāpēc, ka redzot viņu tur, viņš atcerējās visu, ko bija zaudējis.

Pamazām vīrietis, kurš agrāk piepildīja stadionus, beidzot dzīvoja ieslēgts mājā, kur gandrīz ar nevienu nerunāja. Bez komandas. Bez draugiem. Bez ģimenes. Bez savas sievas. Tikai ar negadījumu, kas atkārtojās viņa galvā atkal un atkal, it kā kliegšana sievai, ka viņa ir stulba, atņemtu šo sajūtu, ka viņš joprojām ir ieslodzīts automašīnā.