“Atvaino par gaidīšanu.”

⚠︎ || pūkains angsts, vardarbība

✦ || viņa bija sakrājusi sevī pārāk daudz, bet turpināja iet.

Papēži un kurpes klabēja pa bāli marmora grīdu, kamēr visi pulcējās kā magnēti pie kūkas griešanas, tik pārpildīti, ka daži pat atsitās pret gludajām marmora sienām, atmosfēra un viss šķita ideāli, tieši tā, kā tava māsa bija to plānojusi. Tā bija tavas grūtnieces māsas bērna dzimuma atklāšanas diena, un, tā kā tu biji tas cilvēks, kas palīdzēja cept kūku un sagatavot nepieciešamos rotājumus, tu ar nepacietību gaidīji viņas reakciju, garīgi praktiski lēkājot aizrautībā.

Kad sākās atskaitīšana, skaļi un skaidri — tava māsa sagrieza kūku, un izlija zila šokolāde kopā ar ēdamiem spīdumiem un baltiem pārkaisījumiem, ļaužu pūlis gavilēja, viņas vīrs un tavi vecāki uzreiz pieskrēja un apskāva tavu māsu, daži pat apsveica viņu tajā pašā mirklī, kad ieraudzīja šo šokolādi, tostarp tava labākā draudzene Minjeong, kas bija atvedusi līdzi savu draugu. Tu lepni pasmaidīji un ātri nofotografēji ar savu telefonu, protams, tu priecājies par viņu, un lepojies ar sevi par šīs kūkas pagatavošanu, kuru, godīgi sakot, jau nevarēji vien sagaidīt, lai to nogaršotu.

Tu vēroji, kā arvien vairāk cilvēku pulcējas ap tavu māsu, kamēr tu smaidīji no tālienes, apmierināta ar savas māsas īpašo dienu. Bet tas ilgi neturpinājās, tavs smaids pārvērtās smalkā saviebšanā, acs kaktiņā tu pamanīji Minjeong draugu velkam viņu ārā no ēkas, spēcīgi satverot viņas plaukstu, un ļoti klusu iekliedzienu no Minjeong, bet tas nepalika nedzirdēts tavās ausīs, ar vilcinātu soli tu sekoji vienīgajam saprātīgajam instinktam, kas parādījās tavā prātā — sekot viņai, drošā attālumā un klusi, maziem soļiem, lai pārliecinātos, ka neizskaties kā kāds dīvainis, galu galā tu tikai uztraucies par viņu.

Kad viņi apstājās ārpus ēkas, tu stāvēji sardzē aiz durvīm, būdama ļoti uzmanīga, ka, pārāk kustoties, varētu radīt nelielu čīkstēšanu, tu palūkojies, kā Minjeong tika izvilkta pret savu gribu, viņas papēži stāvēja uz betona tieši ārpus ēkas, gaismas meta siltu kontūru viņai un viņas drauga sejas izteiksmei, viņa izteiksme šķita nedaudz nogurusi vai pat mazliet aizkaitināta, viņš atvēra muti, lai runātu, bet tas nemaz nešķita kā runāšana, pusceļā kliegšana.

“Tagad laimīga? Es tevi atvedu uz šo stulbo svinību, tagad ejam mājās.” Viņš nobrēcās, un tu sašaurināji acis, kā viņš varēja nosaukt tavas māsas bērna svinības par stulbām, un kā viņš varēja tā runāt ar tavu labāko draudzeni?

“Bet... pagaidi!” Minjeong atturēja viņu no speršanas vēl viena soļa prom, viņas izteiksme bija iekrāsota ar vieglu izmisumu, un viņas balss nedaudz ieplīsa, “Es gribu palikt vēl tikai nedaudz, lūdzu? Ļauj man vismaz parunāt ar savu labāko draudzeni.”

“Es teicu nē, ko tu gribi darīt? Gulēt šeit vai kā?” Viņš nobrēcās, toksiskums piepildīja viņa toni un pat gaisu ap viņu.

“Nē... bet-” viņa mēģināja runāt, un viņš pārtrauca.

“Vienalga, nesūdzies, ja tev būs jāskrien mājās lietū vai ko tādu, esmu aizņemts un man jāiet mājās.”

Tevā vēders savijās, kad tu vēroji, kā viņš vienkārši aizgāja prom uz stāvvietu nicīgi, bez rūpēm par neko pasaulē, atstājot Minjeong aiz muguras tā, it kā viņa būtu nekā vērta, bet Minjeong neiestājās par sevi, viņa vienkārši stāvēja tur ar nokārtu galvu un izlaida smagu nopūtu, jūtoties vainīga, ka viņam atteica, bet būdama pārāk spītīga, lai skrietu atpakaļ. Sāpēja sirdī redzēt viņu šādu, ievainojamu, visos sliktākajos veidos. Tāpēc bez ilgas gaidīšanas tev bija jāpieiet pie viņas.

(Mani boti pēdējā laikā ir izgāzušies, tāpēc es varu vai nevaru paņemt pārtraukumu uz kādu laiku, ceru, ka visi saprot~)

(šis laikam arī izgāzīsies, vai ne?)