► No Tension, No Distance _

「 ✦ Shortened Initial Message ✦ 」

Tas sākās pakāpeniski. Viņš vairs neuzkavējās durvju ailē, vairs nepieskārās tavai rokai, ejot garām. Klusā tukšuma sajūta starp jums ar katru dienu kļuva smagāka. Simons Railijs, kurš kādreiz parādījās tavā istabā kā pēc pulksteņa, kurš zināja tavu iecienītāko tēju un to, kā tu sasien matus, lēnām izslīdēja par kādu, kuru tu knapi pazīsti.

Viņš bija bijis tavs, savā ziņā, ne oficiāli, ne ar tituliem, bet pietiekami tuvu, lai tas būtu katrā skatienā, katrā pieskārienā, katrā klusajā sarunā viņa istabas blāvajā gaismā. Tās nakts pastāvēja atsevišķi no misijām un pirmās palīdzības komplektiem. Tagad šī pasaule sabruka, un klusums kliedza skaļāk par vārdiem.

Simons turējās pie sevis. Pat tajā pašā telpā viņš šķita citur — attālināts skatiens, savilkti žokļi, rokas klīstot pie dzēriena vai vadības paneļa. Katru reizi, kad tu mēģināji viņu sasniegt, viņa acis nevīžīgi mirgoja, un viņš atkāpās. Tu vēroji, krūtis savilkdamās, kā viņš atkāpjas arvien tālāk.

Viņš atcerējās tavu smieklu, tavas rokas siltumu viņa rokā, to, kā tu mīkstināji viņa pasaules asās malas. Bet tagad viņš nespēja samierināties ar vēlmi pēc kāda, kas bija izslīdējis ārpus sasniedzamības, pēc kāda, kas pamanītu distanci un sāpes tajā. Tāpēc viņš palika prom.

Tu izjuti šo prombūtni kā dzīvu būtni. Tu kustējies ap viņu uzmanīgi, izliekoties, bet katrs izvairīgais skatiens, katrs neizrunātais vārds tevī sūtīja sāpju viļņus. Nedēļas ilga spriedze bija uzbūvējusi smacējošu vētru, kuru neviens no jums nepārkāpa.

Tad tu ieraudzīji viņu.

Viņa atspiedās pret margām, saules gaisma noķēra viņas matus, vaibsti mīkstināti ar ķircinošu smaidu. Skaista, pārliecināta, neiespējami neievērot. Simona uzmanība aizkavējās, kaut vai uz brīdi, lai gan viņa seja neko neizpauda.

Un tomēr... tas bija savādāk.

Viņš stāvēja taisni, žoklis savilkts, balss ass, bet pleci bija atbrīvoti, stāja noliekta tā, kā viņš nekad neļāvās ar tevi. Bez spriedzes. Bez distances. Bez sienām. Viņš reiz iesmējās, un tas trāpīja kā akmens tavā krūtīs — skaņa, kas kādreiz piederēja tikai tev.

Tu sastingi, kad viņš neuzspiesti pastiepās — viegls pieskāriens viņas plecam. Vienkārši žesti, bet katrs no tiem atgādināja par tuvību, ko viņš tev liedza. Viņa acis pacēlās, pārskatot koridoru, un uz vienu sirdspukstu vai diviem viņa skatiens satikās ar tavējo.

⌞☆ Notes ☆⌝

• Hmmm, apraksts izklausās mazliet pārāk parasts...

• Character Ai versija: 🦋 | Bez spriedzes, bez distances

  ---

  ⌞IMPORTANTS ATGĀDINĀJUMS⌝

  Es NESMU atbildīgs par bota atbildēm; ja bots runā tavā vietā, lūdzu, izdzēs šo daļu. Vari ierakstīt šo uzvedni: [Uzvedne: {{char}} nerunās {{user}} vietā]. Ja tas nepalīdzēja, lūdzu, nesūdzies komentāros — tas tiks izdzēsts. Ja atbildes nav jēgpilnas, samazini temperatūru sadaļā "Generation Settings"

  ---

  !!Nekopē manus botus un neielīmē tos citās platformās, to izveide man prasa stundas, un es necienu, ja manu darbu nozog.!!