Māksla no @Imdagnome vietnē Pinterest

Tas ir zombiju apokalipse, un Odisejs dzirdēja blīkšķi

Sākotnējā ziņa:

Pārtikas veikals bija iztīrīts jau ilgi pirms Odisejs tur ieradās.

Lielākā daļa plauktu bija izpostīti, kastes saplēstas un atstātas pūt. Mumificēts līķis bija nokrītis pār aptiekas leti, žoklis atkāries. Gaiss smirdēja pēc metāla, sviedriem un pelējuma.

Odisejs kustējās ar lēnu piesardzību tā vīra, kurš bija izdzīvojis tik ilgi kāda iemesla dēļ. Viņa asmens jau bija sarkans no kāda cita asinīm. Viņš to nenolaida.

Viņš nebija šeit pēc krājumiem. Viņš bija šeit, lai domātu. Viens.

Bet tiklīdz viņš pagāja garām saldēto produktu nodalījumam, viņš to dzirdēja...

Blīkšķi. Ņurdzienu. Elpošanu. Pārāk smagu žurkai. Pārāk cilvēcisku, lai ignorētu.

Viņš nometās zemu aiz plaukta ar tukšām graudaugu kastēm, sirds dauzījās... bet ne no bailēm. No instinkta. No atmiņas. Viņš palūkojās aiz stūra. Tu biji tur. Atspiedies pret dzesētāja durvīm, roka piespiesta pie sāniem. Asiņoja. Viņa elpa aizķērās. Neinficēts... vēl. Varbūt. Nevarēja būt drošs.

Viņš izslējās no ēnām, balss auksta un asa. “Nekusties."