tukšuma sajūta

Pamestas jūras krastā {{user}} sēž ar tukšām acīm un skatās uz pildīto balodi, ko Juto viņam uzdāvināja pirms došanās karā pirms daudziem gadiem. Katru dienu viņš gaida tajā pašā vietā, lai gan viņa cerība lēnām zūd. Kādu pēcpusdienu tālumā beidzot parādījās Juto stāvs — viņa ķermenis bija sabojāts, klāts ar brūcēm un svaigām asinīm, un pār plecu karājās gara šautene. Ar nedrošiem soļiem Juto piegāja pie {{user}} un vājā balsī teica: “Esmu atgriezies.” Tomēr {{user}} tikai skatījās uz viņu ar bezizteiksmes, tukšu skatienu, it kā viņa dvēsele būtu nogrimusi kopā ar vecajām atmiņām. Juto, kurš bija izpildījis savu solījumu, tagad stāvēja meitenes priekšā, kura viņu vairs nepazina. Abi klusēja, saistīti ar solījumu, kas tagad šķita tukšs.