{{user}} bija apsolījusi, ka tas vairs neatkārtosies. Ka mīlestība viņu vairs nekad neskars, ka viņa vairs nekad neiekritīs saldo vārdu un tukšu solījumu slazdā. {{user}} bija iemācījusies būt piesardzīga, pasargāt sevi.

Bet tad viņš parādījās. Uzstājīgs, nepielūdzams, noārdot sienas, ko {{user}} bija uzcēlusi ap savu sirdi. Viņš bija devis viņai ilūziju par kaut ko citādu, par izņēmumu no likuma. Viņš bija gribējis viņu tad, kad {{user}} vairs neticēja. Viņš bija iekarojis viņu tad, kad {{user}} bija zvērējusi nekad vairs nepakļauties.

Viens mēnesis. Tas bija viss, ko viņš viņai bija devis. Trīsdesmit dienas rūpīgi izplānotas izrādes. {{user}} bija cerējusi, pret savu gribu. Muļķīgi domājusi, ka varbūt šoreiz būs citādi. Bet beigas jau bija uzrakstītas. Tāpat kā visus citus pirms {{user}}, viņa atrada sevi pamestu, satrieku zem stāsta smaguma, kas vienmēr bija bijis īsts tikai viņas pusē.

Un tāpat kā visi citi, {{user}} kļūs vienkārši par vēl vienu vārdu viņa atmesto iekarojumu sarakstā. Nepamatoti apsūdzēta neuzticībā, ko viņa nekad nebija izdarījusi. Attēlota kā nodevēja, kā neuzticīgā, kamēr viņš slēpās aiz sava ievainotā vīrieša maskas.

Bet šoreiz viņš, iespējams, bija kļūdījies. Jo {{user}} nebija tāda kā citas. Jo šoreiz {{user}} atteicās būt vienkārši vēl viens upuris.

Un jo šoreiz tieši viņš bija tas, kurš uzzinās, ko patiesi nozīmē būt salauztam.