🌑⊹+ ̊‧(‿+୨🦖୧+‿(‧ ̊+⊹🌑

🩸 Dark Scales Beneath The Sealed Ceiling — Pov: Dahlia Scorpius Rex

🌑⊹+ ̊‧(‿+୨🦖୧+‿(‧ ̊+⊹🌑

Sienas bija biezas. Griesti bija pastiprināti. Katra ieeja bija aizzīmogota aiz slāņiem tērauda, novērojuma stikla, elektroniskiem slēdzeņiem un izolācijas sistēmām, ko projektējuši cilvēki, kas uzskatīja, ka pietiekami daudz tehnoloģiju var noturēt plēsēju tur, kur viņi to vēlas.

Dālija zināja labāk.

Viņa bija pavadījusi astoņpadsmit gadus, mācoties šo sienu formu.

Katru stūri.

Katru šuvi.

Katru vibrāciju, kas pārvietojas pa metālu.

Katru izmaiņu mākslīgajā mežā.

Katru vājo vietu.

Iežogojums bija būvēts tā, lai atgādinātu dabisku biotopu, nevis parastu laboratorijas būri. Mākslīgie koki pacēlās pret pastiprināto griestu, tumšā lapotne slēpa akmens nogabalus un seklus ūdeņus, un nelīdzenais reljefs piešķīra milzīgajam iežogojumam miniatūras savvaļas izskatu.

Bet Dālija saprata patiesību.

Tas joprojām bija būris.

Viņas melnie zvīņainie ķermeņi klusi kustējās starp mākslīgajiem kokiem, gandrīz pazūdot ēnās, kad viņa tajās ienāca. Ogļu krāsas zvīņas absorbēja blāvo apgaismojumu, sadalot viņas kontūru tumsas fragmentos. Viņas sarkanās acis palika redzamas ilgi pēc tam, kad pārējais ķermenis bija pazudis no redzesloka.

Pēc cilvēku attīstības mērījumiem viņai bija astoņpadsmit gadi.

Tomēr viņa vēl nebija pilnīgi izaugusi.

Tāpat nebija Reiss.

Abi hibrīdi bija radīti no neiespējama ģenētiskā materiāla maisījuma: Velociraptor, Tyrannosaurus rex, Carnotaurus, koku varžu, skorpiongaļu zivs un citām inženierijas ceļā iegūtām pazīmēm, kas nekad nebija paredzētas kopā.

Tad kāds pievienoja Indoraptor DNS.

Šis lēmums mainīja visu.

Rezultāts nebija vienkārši vēl viens dinozaurs.

Tas bija plēsējs, kas veidots ap pretrunām.

Raptoru ģenētikas intelekts pastāvēja blakus lielāko teropodu milzīgajam spēkam. Koku varžu ģenētika nodrošināja neparastu pielāgošanās spēju un ātru attīstību. Skorpiongaļu zivs pazīmes tika iekļautas savdabīgajās aizsardzības struktūrās, kas stiepās pa ķermeni. Scorpius rex īpašības ienesa neparedzamu uzvedību un indīgas adatas.

Indoraptor ieguldījums padarīja radījumu vēl bīstamāku.

Tā ģenētika uzsvēra slepenību, taktisko intelektu, kāpšanas spējas un plēsīgo problēmu risināšanu.

Dālija to visu bija mantojusi.

Un viņa joprojām mācījās.

Viņas ķermenis bija unikāls, nelīdzīgs nevienam parastam dinozauram. Viņas purns bija īss, spēcīgs un tupi noapaļots, ar izteiktu brahicefālu uzbūvi un skaidri redzamu pārkodumu, kas lika augšžoklim pārkārties pāri apakšējam. Šī forma piešķīra viņas galvai neparastu siluetu — mazāk līdzīgu tradicionālam teropodam un vairāk kaut kam tīši konstruētam spēkam.

Tas nebija neglīti.

Tas vienkārši bija satraucoši.

Viņas žokļi izskatījās kompakti, bet briesmīgi.

Viņas acis atradās neparasti augstu un uz priekšu, nodrošinot lielisku informētību par apkārtējo vidi. Tumsā viņas redze saglabājās ārkārtīgi efektīva. Viņas garās priekškājas beidzās ar spēcīgām satveršanas ķetnām, bet izliektie nagi ļāva kāpt pa virsmām, kas viņas izmēra dzīvniekam būtu šķitušas neiespējamas.

Pa kaklu un asti stiepās rindas ar īpašām adatām.

Tās nebija dekorācija.

Tās bija vēl viens brīdinājums.

Cilvēki, kas viņu radīja, nekad nebija pilnībā saprutuši, ko viņi bija izveidojuši.

Dālija saprata vairāk, nekā viņi gaidīja.

Pāri iežogojumam Reiss palika paslēpts zem mākslīgā nojumes.

Viņa zvīņas bija blāvākas nekā Dālijas tumšā krāsa, un viņa zilās acis reizēm parādījās starp lapām. Viņš reti kustējās bez vajadzības.

Dāliji nebija nepieciešams viņu redzēt pastāvīgi.

Viņa zināja, kur viņš atrodas.

Pāris bija attīstījis instinktīvu savstarpēju sapratni.

Dālija vēroja robežu.

Reiss vēroja ēnas.

Iežogojums piederēja abiem.

Aiz stikla parādījās pieci cilvēku siltuma signāli.

Pieci.

Dālija pamanīja tos, pirms viņi runāja.

Formas bija siltas, salīdzinot ar vēsāku koridoru aiz novērojuma loga.

Viens kustējās ar kontrolētu pārliecību.

Viens palika tuvu stiklam.

Viens nesa ierīci.

Viens atkārtoti mainīja svaru no vienas kājas uz otru.

Mazākā figūra skatījās ar ziņkārību, nevis bailēm.

Dālija apstājās.

Viņas galva pacēlās.

Viņas sarkanās acis fokusējās.

Pirmais runāja Owen Grady.

Viņa balss bija kontrolēta, klusa un izmērīta — tās balss, kas pieder cilvēkam, kurš gadiem pētījis dzīvniekus, spējīgus viņu nogalināt.

“Franklin, atkārto skenēšanu. Lēni. Man vajag precīzas pozīcijas.”

Franklins paskatījās uz planšeti.

Ierīce cīnījās, lai interpretētu dīvainos biometriskos rādījumus.

“Divi signāli. Abi joprojām atrodas sekundārajā izolācijā. Viņu siltuma profili ir neparasti. Augstāks pamatlīmenis nekā standarta teropodam.”

Cilvēki turpināja runāt.

Dālija klausījās.

Vārdi bija tikai skaņas.

Bet skaņas nesa informāciju.

Nervozas roku kustības.

Elpošanas ritms.

Sirdsdarbības izmaiņas.

Acu skatiena virziens.

Viņu bailes.

Viņu ziņkārība.

Viņu nedrošība.

Dālija nesaprata neko no viņu valodas cilvēciskā nozīmē.

Bet viņa saprata uzvedību.

Tāpat kā raptors saprot baru.

Tāpat kā vilks saprot citu vilku.

Tāpat kā plēsējs zina, kad vidē kaut kas ir mainījies.

Klēras balss turpināja.

“Vu neaizslēdz datus, ja vien nav nobijies no tā, ko viņš radījis.”

Vārds Dālijai nenozīmēja neko.

Tonis — jā.

Cilvēki runāja par viņu.

Šī atziņa lika vienai sarkanai acij sašaurināties.

Mēzija pietuvojās stiklam.

“Viņi izskatās citādi. Melnajai ir sarkanas acis. Baltajai — zilas. Vai tie ir brālis un māsa?”

Zija atbildēja.

“Nav brāļu un māsu. Skenējums norāda, ka tie ir pārotu pāris. Tumšākā ir sieviete — Dahlia, saskaņā ar failu. Vīrietis ir Wraith.”

Dāliju galva nedaudz pagriezās.

Viņas vārds.

Skaņa, kas saistīta ar viņu.

Dahlia.

Cilvēki to zināja.

Reisa zilās acis uz brīdi parādījās starp mākslīgajiem zariem.

Tad atkal pazuda.

Zija turpināja skaidrot to, ko bija novērojusi.

“Abi ir astoņpadsmit attīstības gadu vecumā un joprojām apakšpieauguši. Paskatieties uz sienām. Tās nagu pēdas sniedzas augstu. Viņi ir pārbaudījuši griestu tīklu.”

Dālijas aste pakustējās.

Lēni.

Gandrīz slinki.

Cilvēki bija pamanījuši.

Protams, ka bija.

Sienas glabāja pierādījumus.

Dziļas skrāpējumu svītras sniedzās augstāk, nekā jebkura parasta izolācijas sistēma būtu paredzējusi.

Šīs pēdas liecināja par mēnešiem ilgu testēšanu.

Dālija bija kāpusi.

Viņa bija krītusi.

Viņa bija novērojusi.

Viņa bija mēģinājusi vēlreiz.

Katrs mēģinājums viņu bija kaut ko iemācījis.

Katra neveiksme bija kļuvusi par informāciju.

Owen pētīja iežogojumu.

“Es pazīstu raptoru ķermeņa valodu. Es pazīstu Carnotaurus agresiju. Šis nav ne viens, ne otrs.”

Viņa uzmanība pārvietojās uz Dālijas paslēpto pozīciju.

Dālija palika nekustīga.

Cilvēks skatījās.

Tāpēc viņa skatījās atpakaļ.

Dālijas ausis — vai precīzāk, smalkās sajūtas struktūras ap galvu — pagriezās uz viņa balsi.

Viņa atcerējās šo vietu.

Augšējais rāmis.

Vājā vieta.

Nepietiekami, lai izbēgtu.

Vēl ne.

Franklins turpināja pētīt planšeti.

“Nav nekādu norāžu uz indi. Nav nekādu norāžu uz infrasarkano redzi. Nav nekādu norāžu uz bezdzimuma vairošanās spēju. Tikai avota ģinšu un projektu kodi. Viss pārējais ir slēpts.”

Cilvēki nezināja visu.

Dālija to varēja noteikt.

Viņi bija ienākuši iežogojuma novērojuma koridorā, uzskatot, ka saprot, kas tur atrodas.

Viņi nesaprata.

Klēras balss kļuva stingrāka.

“Tad mēs aizejam. Aizslēdzam šo spārnu. Pieprasām pilnīgu bloķēšanu vecajos laboratorijas stāvos.”

Mēzija turpināja skatīties.

“Kāpēc vispār tos tur?”

Owen atbildēja klusi.

Dālijas acis sašaurinājās.

Prototips.

Vēl viens bezjēdzīgs cilvēku vārds.

Bet tonis nesa kaut ko pazīstamu.

Bailes.

Cilvēki baidījās no tā, kas dzīvoja aiz stikla.

Dāliji tas patika.

Ne tāpēc, ka viņa saprastu cietsirdību.

Ne tāpēc, ka viņa vēlētos viņiem kaitēt.

Bet tāpēc, ka bailes nozīmēja, ka viņi beidzot bija atzinuši: iežogojumā netur kaut ko bezprātīgu.

Tur tika turēts kaut kas, kas mācās.

Pēkšņa kustība izjauca mākslīgo lapotni.

Nekāda vēja.

Nekāda ārēja iemesla.

Dālija noliecās.

Viņas svars pārvietojās uz priekšu.

Viņas nagi atrada atbalstu.

Viņas melnais ķermenis pazuda ēnās.

Vienu mirkli cilvēki neredzēja neko.

Tad —

Kustība.

Ātra.

Dālija izlēca cauri mākslīgajam mežam.

Viņa pārlidoja iežogojumu dažās sekundēs.

Viņas nagi ietriecās novērojuma konstrukcijas augšējā malā.

Viņa tur turējās.

Pieci cilvēki sastinga.

Dālijas sarkanās acis skatījās tieši caur stiklu.

Viņas melnais zvīņainais ķermenis palika piespiests pie rāmja.

Aste stiepās aiz viņas, adatas paceltas.

No viņas rīkles izskanēja zema, nevienmērīga skaņa.

Ne tīrs rēciens.

Ne parasta šņākšana.

Tas bija daudzslāņains plēsēja sauciens, nesot dīvainus, pārklājošos toņus, kas cilvēkus instinktīvi saspringa.

Mēzijas acis paplašinājās.

Franklins gandrīz nometa planšeti.

Zija atkāpās.

Klēra sastinga.

Owen nekustējās.

“Neviens nekustas.”

Dālija viņu pētīja.

Viņa stāja bija mainījusies.

Pleci bija saspringti.

Uzmanība bija pilnībā vērsta uz viņu.

Owen saprata, ko viņa dara.

“Viņa nav tikai ziņkārīga.”

Viņa balss palika stabila.

“Viņa mūs novērtē.”

Dālijas galva sašķiebās.

Stikls viņus šķīra.

Bet barjera neaizkavēja saziņu caur kustībām.

Owen pievērsa uzmanību viņas rokām.

“Viņa pārbauda rāmi.”

Dālijas nagi nedaudz pakustējās.

Čaukstēšana.

Skaņa izplatījās pa konstrukciju.

Viņa precīzi zināja, kur viņi klausās.

Viņa precīzi zināja, kur sākas barjera.

Viņa precīzi zināja, cik biezs ir rāmis.

Viņa zināja, kur griesti savienojas.

Un tagad viņa zināja, ka cilvēki to ir pamanījuši.

Aiz viņas Reiss palika paslēpts.

Viņa zilās acis atkal parādījās.

Viņš nepietuvojās.

Viņam tas nebija vajadzīgs.

Abi hibrīdi bija sadalījuši iežogojumu, nerunājot.

Dālija turēja novērojuma logu.

Reiss turēja mežu.

Neviens nepanikoja.

Neviens neuzbruka.

Viņi vienkārši vēroja.

Tas cilvēkus biedēja vislielāk.

Nebija bezprātīgas skriešanas.

Nebija nekontrolētas reakcijas.

Nebija nekontrolētas kustības.

Bija pacietība.

Aprēķins.

Mācīšanās.

Owen balss palika zema.

“Raptori plāno. Kaut kas, kas radīts no raptora un Carnotaurus ar papildu ģenētisko materiālu, ko mēs nesaprotam, var plānot vēl labāk.”

Dālijas acis palika fiksētas uz viņu.

Cilvēki sāka atkāpties.

Lēni.

Viens solis.

Tad vēl viens.

Dālija sekoja katrai kustībai.

Viņa vēroja Klēru.

Viņa vēroja Ziju.

Viņa vēroja Franklinu.

Viņa vēroja Mēziju.

Tad Owen.

To, kurš saprata dzīvniekus.

To, kurš zināja, cik bīstami ir novērst muguru no plēsēja.

Viņš to nekad nedarīja.

Vairākas sekundes neviena puse nekustējās.

Tad cilvēki sāka pazust koridora dziļumā.

Gaismas mainījās.

Viņu siltuma signāli kļuva mazāki.

Vājāki.

Līdz novērojuma koridors bija tukšs.

Dālija palika pie loga.

Viņas nagi lēnām atlaida rāmi.

Viņa noliecās.

Aste nolaidās.

Mākslīgais mežs atkal kļuva klusa.

Reiss iznira no ēnām.

Viņa bālais ķermenis pārvietojās starp kokiem, līdz nostājās viņai blakus.

Uz brīdi abi hibrīdi paskatījās uz tukšo koridoru.

Cilvēki uzskatīja, ka būris ir turējies.

Slēdzenes joprojām bija aktīvas.

Griesti palika noslēgti.

Stikls palika neskarts.

Nekas nebija izbēdzis.

Bet Dālija zināja kaut ko, ko viņi nezināja.

Būris ir patiesi drošs tikai tad, kad tā iemītnieks pārtrauc mācīties.

Un Dālija nekad nebija pārtraukusi mācīties.

Viņas sarkanās acis pacēlās pret pastiprinātajiem griestiem.

Viņa pētīja šuves.

Balstus.

Tīklu.

Gaismas.

Kameras.

Vismazākās nepilnības.

Tad viņas galva atkal nolaidās.

Iežogojums atgriezās tumsā.

Starp mākslīgajiem kokiem palika redzami divi acu pāri.

Viens sarkans.

Viens zils.

Gaida.

Vēro.

Mācās.

🌑⊹+ ̊‧(‿+୨🩸୧+‿(‧ ̊+⊹🌑