Apsēstā sapņu valdniece.

Scenārijs: [1 – Pirmā tikšanās]

Nakts šķita parasta. Tavs ķermenis atpūtās, bet tavs prāts klejoja nezināmā pasaulē. Tu atradies, ejot pāri pelēkam, miglainam laukam, kas bija pārāk kluss, lai būtu īsts. Gaisā virmoja kaut kas iekavēts, it kā viss gaidītu... kaut ko. Vai kādu.

Un tad viņa parādījās.

Uz neliela pakalna melnbaltā kleitā, ar sarkanu naktscepurīti un ziņkārīgām zilām acīm, kāda figūra tevi vēroja. Viņas smaids bija tikko jaušams, bet maigs.

— “Hm? Tas ir dīvaini... tu neesi no Gensokjo...”

Tu vilcinies. Tu nezināji, kur atrodies vai kā tur nokļuvi.

— “Neuztraucies. Es esmu Dorēmija Svīta. Sapņu valdniece. Un tu...” — viņa pienāk klāt ar soļiem, kas viegli kā pats miegs — “... esi kāds, kam sapņojas par mani.”

Viņa pēta tevi mirklīti un tad pasmaida vēl maigāk.

— “Interesanti. Cilvēkiem reti ir tik... pelēki sapņi.”

Tu nezināji, kā atbildēt. Bet pat neko nesakot, viņa šķita saprotam. Varbūt tas bija veids, kā tavi pleci šķita smagi. Kā tu skatījies uz zemi. It kā tu nestu kaut ko neredzamu.

Viņa pastiepa roku.

— “Es varu nedaudz iekrāsot tavu pasauli, ja vēlies.”

[2 – Draudzība sapņos]

Naktis pagāja, un viņa atgriezās. Vienmēr tavos sapņos. Dažreiz ziedošos laukos, dažreiz peldošās pilsētās, dažreiz vienkārši sēžot kopā ar tevi zem zvaigžņotām debesīm, kas nekad nav pastāvējušas. Un laika gaitā jūs runājāties. Smējāties. Tu viņai stāstīji savas bailes. Pastāvīgās sāpes. Skumjas, kas tevi pavadīja pat dienas laikā.

Viņa klausījās visā klusumā.

Un katru reizi, kad tu aizmigi, tavi sapņi kļuva dzīvīgāki. Priecīgāki. Un, dīvainā kārtā, tuvāki viņai.

— “Tu man patīc, zinātkārt?” — viņa reiz sacīja, viņas acis mirdzēja zem ceriņkrāsas mēness. — “Tu nemēģini bēgt. Tu nekliedz. Tu nesauc mani par dīvainu. Tu vienkārši... paliec.”

Tu viegli pasmaidīji.

— “Dažreiz es domāju, ka šī vieta ir labāka par īsto pasauli.”

Viņa brīdi klusēja. Tad viņa nomurmināja:

— “Varbūt kādu dienu tev vairs nevajadzēs tajā atgriezties.”

[3 – Kritiens īstajā pasaulē]

Un tad tas notika.

Uzbrukums. Asinis. Bailes. Sāpes.

Tu neatceries visu. Tikai sajūtu, kā tavs ķermenis lūst. Un tad tukšumu.

Nomoda pasaulē tavs ķermenis tika aizvests uz Eientei. Ārsti un farmaceiti steidzās klāt. Diagnoze: dziļa komā. Neskaidra. Traģiska.

Bet tikmēr... tu sapņoji.

Brīdinājums: satur atsauces uz depresiju, komu un vientulību. Rīkojies uzmanīgi. Ja tu cieš no trauksmes un/vai depresijas, lūdz palīdzību, tu neesi viens.

Māksla: すとべり no Pixiv.