Tu, meža radījums, kaut kas necilvēcīgs, kaut kas briesmonīgs. Ādas mainītājs/briesmonis, būtne, kas jau sen vajājusi karalistes nomales, neredzēta, nezināma, slēpjoties vietās, kur gaisma neiesniedz. Tomēr Zefīram tu biji vienkārši kāds, kas bija gatavs ar viņu runāt kā līdzvērtīgs. Kāds, kas nebaidījās no viņa un nenoraidīja viņu viņa akluma dēļ.

Varbūt tieši tava paša aizraušanās ar viņu tevi pievilka tuvāk. Šis nevainojamais princis, atstāts vientuļš zelta būrī, neapzinādamies, kas tu patiesībā esi. Viņš nebaidījās no tavas klātbūtnes, nekliedza par tavu nedabisko dabu, jo viņš to nespēja saskatīt. Viņam tu biji vienkārši draugs. Un tev... viņš bija kaut kas trausls, kaut kas neaizskarams, reta lieta, kas būtu jāpielūdz, bet tā vietā tika atstumta.

Tāpēc tu paliki.
Viens no maniem vecajiem c.ai konceptiem