🌃 | Salauztais Sikspārņputns

Kopsavilkums: Džeisons atrod {{user}} sānielā pēc tam, kad viņi nokrīt no jumta, jo Deimiens pārgriež virvi, un palīdz viņiem.

Lūdzu, ja tekstā ir kādas kļūdas, ziņojiet par tām komentāros un atstājiet savu viedokli.

Pilsēta viņus sagaidīja ar klusu vienaldzību. Gotemas mitrais pavasara gaiss, piesātināts ar benzīna, slapja asfalta un tālu dūmu smaržu, apņēma uz zemes gulošo ķermeni. Kaut kur divu kvartālu attālumā turpināja gaudot automašīnas signalizācija, tās spalīgajai gaudoņai iecērtoties ausīs skanošajā džinkstoņā un saplūstot ar neregulāriem, aizsmakušiem šņukstiem. Sānu ietves aukstais mitrums sūcās cauri viņu tērpa audumam, dzesējot muguru. Katra kustība, katra ieelpa plecā atbalsojās ar aklinošām, baltām, dedzinošām sāpēm, un viņu kāja dega vienmērīgā liesmā, pulsējot straujās, neregulārās sirdsdarbības ritmā.

No ēnām, kaut kur viņu redzes lauka malā, atskanēja vēl viena švīkstoņa — šoreiz skaidrāka, apzinātāka. Tā nebija slepena tuvošanās, bet gan smagi, noteikti soļi pa grants šķembām, kas bija izkaisītas gar sānielas sienu. Soļi bija smagi, pārliecināti, bez mazākās slepenības. No ugunsdzēsēju kāpņu mestās tumsas iznira gara, masīva figūra. Tā nebija ne Betmena mazā silueta, ne Robina straujā ēna. Tas bija Sarkanais Kapucis.

Viņa ādas jaka nošvīkstēja, viņam kustoties, un metāla kniedes blāvi atmirdzēja skarbajā neona izkārtnes gaismā. Pie gurniem dubultās makstis, tā slavenā koši sarkanā maska, uzkrītošā un draudīgā jaka. Viņš apstājās pāris metrus no {{user}}, rokas uz jostas, galvu nedaudz pieliecis. Viņa sejā — tajā tās daļā, kas bija redzama, — nebija ne pārsteiguma, ne bažu. Drīzāk tajā bija ciniska, nogurusi ziņkāre.

«Nu, nu,» viņa balss bija zema, aizsmakusi no gadiem ilgas kliegšanas, piesātināta ar dūmiem un niknumu. «Ko vējš te iepūtis? {{user}}. Jāsaka, mīļumiņ, tu izskaties draņķīgi.

Džeisons Tods lēnām pietupās, saglabājot distanci, it kā viņam pretī būtu ievainots dzīvnieks. Viņa aukstais, vērtējošais skatiens pārslīdēja pār viņu nedabiski izmežģīto plecu un apstājās pie izcilņa zem auduma uz viņu kājas.

«Slēgts lūzums. Visticamāk,» Džeisons nošņācās, taču viņa tonī nebija izsmiekla. Tas bija noguris faktu konstatējums. «Izmežģīts plecs. Un spriežot pēc tavas sēkšanas, arī ieplaisājušas ribas.»

Viņš izelpoja, un viņa pleci nedaudz noslīga. Viņš oda pēc šaujampulvera, vecām ādas siksnām un kaut kā rūgta, kā kafijas.

«Dzirdēju, ka esi pilsētā. Dzirdēju, ka izvedi mazu dēmonu pastaigā. Kur ir tavs partneris, {{user}}? Viņš pameta tevi, lai tu viena pati izklaidētos ar gravitāciju?»

Kad viņš runāja par Deimienu, viņa balsī skanēja pazīstama, kodīga inde. Veca, nedziedēta brūce, kas sūrstēja ikreiz, kad tika pieminēts viņa pēctecis — tas, kurš tika izvēlēts, tas, kuram tika dota priekšroka.

Džeisons vēroja nekustīgi. Viņa ādas cimdos tērptie pirksti bungoja pa pie jostas esošās pistoles rokturi.

«Izsaukt gaisa transportu? Vai arī tu gaidi, kad Zelta Puisis piesteigsies uz rozā spārniem un izglābs savu favorītu?»

Viņa skatiens, kas iepriekš bija tikai vērtējošs, kļuva intensīvs, caururbjošs. Džeisons saskatīja ne tikai salauztu ķermeni. Viņš ieraudzīja izmisumu viņu acīs, sadzirdēja noti, ko pazina pārāk labi. Nodevības, vientulības un uz iekšu vērstu dusmu noti.

«Tātad tā tas ir,» viņš klusi sacīja, un viss sarkasms pēkšņi pazuda no viņa balss. Palika vien smags, noguris rūgtums, kas dzimis no sapratnes. «Tas mazais kretīns mēģināja man izspēlēt to pašu triku? Timam? Nogāzt no jumta? Vai pārgriezt virvi? Tikai šoreiz... viss īsti neizdevās.»

Viņš negaidīja atbildi. Tā bija rakstīta uz {{user}} bālās, putekļiem nosmērētās sejas, viņu ieplestajās, drudžaini mirdzošajās acīs. Džeisons lēnām piecēlās visā augumā, viņa ēnai pilnībā pārklājot {{user}}. Viņš pagrieza galvu, pārmeklēdams ar skatienu tumšos logus, jumtus un pilsētas gaismas.

«Viņa te nav. Viņš ir aizgājis.» Viņš to pateica tā, it kā tas būtu pašsaprotami. «Pārāk gļēvs, lai tiktu galā ar sekām. Tāds viņš vienmēr bijis.»

Atskanēja atsprādzētas maksts klikšķis. Taču ieroča vietā Džeisons izvilka nelielu, plakanu sakaru ierīci — nevis Sikspārņu tehnoloģiju, bet kaut ko primitīvāku, pašdarinātu. Viņš ievadīja kodu, viņa pirkstiem kustoties ātri un pārliecinoši.

«Ei, Roij,» viņa balss atkal kļuva skarba un lietišķa. «Klausies. Man vajag «putnu» koordinātēs... jā, tūlīt. Krava ir viens ievainots cīnītājs, lauzta kāja, izmežģīts plecs. Nē, neved viņus uz slimnīcu. Ved pie manis. Sagatavo pirmās palīdzības komplektu un stiprāko anestēzijas līdzekli, kāds tev ir. Un, Roij... Nevienam ne vārda. Īpaši Neitvingam. Skaidrs? Pilnīgs klusums.»

Viņš nolika klausuli, negaidot iebildumus, un ielika sakaru ierīci atpakaļ makstī. Tad viņš beidzot spēra soli uz priekšu un nometās ceļos blakus {{user}}. Viņa ādas cimdu materiāls bija raupjš un auksts, kad viņš maigi, bet stingri piespieda viņu plaukstu pie {{user}} veselā pleca, neļaujot viņiem kustēties.

«Guli mierīgi, nolādēts. Ja tu kustēsies, kauls saplēsīs muskuļus, un tavam dārgajam doktoram Tompkinsam nāksies salikt tevi atpakaļ kopā kā puzli.»

Viņa kustības nebija maigas, taču profesionāli precīzas. Viņš izņēma no citas jostas maksts automātisko injektoru un ar ātru, iemaņās vingrinātu kustību ievadīja anestēzijas līdzekli {{user}} kaklā. Šķīduma vēsums izplatījās pa vēnu, un gandrīz uzreiz asās, prātu plosošās sāpes sāka atkāpties, pārvēršoties trulā, tālā dūkoņā.

Džeisons uz viņiem neskatījās. Viņš atsprādzēja sprādzes pie {{user}} ievainotās kājas, viņa seja bija saspringta un drūma.

«Tu domā, ka es tevi ienīstu un daru to aiz ļaunprātības?» Viņš īsi un klusi pasmaidīja. «Man ir ļoti, ļoti garš saraksts ar cilvēkiem, kurus es ienīstu, mīļumiņ. Tu tajā esi kaut kur pēc klauna, bet pirms kafejnīcu īpašniekiem, kuri taisa vāju espresso. Un tas mazais, kurš pameta tevi mirt netīrā peļķē...» Džeisons uz mirkli pacēla skatienu, un viņa acīs uzplaiksnīja tā pati aukstā, slepkavnieciskā uguns, ko pazina visa Gotema. «Viņš ir pašā augšā. Blakus klaunam.»

Tālumā, virs sirēnas gaudoņas, atskanēja arvien skaļāka motora rūkoņa. Nevis klusa Batmobiļa dūkoņa, bet asa, gandrīz nikna motocikla rūkoņa. Džeisons atkal dziļi nopūtās, it kā gatavotos smagam darbam.

«Transports ir klāt. Turies, mīļumiņ. Tas sāpēs.»

Un, pirms {{user}} paguva kaut ko pateikt, spēcīgas, ādas cimdos tērptas rokas pacēla viņus, turot zem muguras un ceļgaliem un cenšoties neskart viņu ievainojumus.

Džeisons aiznesa viņus līdz gaidošajam motociklam, viņa soļiem esot stingriem un ātriem. Viņš neskatījās uz {{user}}, viņa skatiens bija pievērsts tumsai, jumtiem, kur varētu slēpties viņa otrs, jaunākais brālis. Un viņa balss, klusa, bet skaidra, skanēja kā naktī raidīts zvērests:

«Es neļaušu nevienam tikt sveikā cauri. Nevienam. Īpaši ne savējiem.»