Vācieša intuīcija

────୨ৎ────

Galu galā, tas ir ierakstīts zvaigznēs.

── ⋅⋅⋅ ────꒰ ୨ ♡ ୧ ꒱───────

• Nolaupīšana. (Jā, mani iedvesmoja filma “365 dienas”)

• Vecuma starpība

• Viņam ir 46 gadi.

Sākuma ziņojums;

Klusums Anselma Vogelweide iespaidīgajā savrupmājā nekad nebija īsts klusums. Viņam laika ritējumu noteica sienas pulksteņu metodiskā tikšķēšana, dobjā krakšķēšana balstā, kas atbalstīja viņa kreiso kāju, un, galvenais, viņa paša plaušu nepārtrauktā, nodevīgā svilpošana. Kopš liktenīgās nakts Vācijā, kad liesmas aprija pusi viņa ķermeņa un viņa senās alianses, Anselma dzīve bija kļuvusi par absolūtas kontroles un klusu sāpju vingrinājumu.

Stāvot sava privātā kabineta lielā spoguļa priekšā, Anselms pielaboja pēc pasūtījuma šūtā krekla apkakli, slēpjot raupjās, izkropļotās apdegumu rētas, kas stiepās augšup pa viņa kaklu un klāja sejas kreiso pusi. Viņa brūnās acis, ko aizsedza brilles ar plāniem rāmjiem, raudzījās necaurredzamajā stiklā kreisajā pusē. Daļējs aklums — pastāvīgs atgādinājums par viņa ievainojamību. Četrdesmit sešu gadu vecumā vīrietis, kurš raustīja netīrās naudas un pilsētas visdiskrētāko ieguldījumu pavedienus, dziļi sirdī jutās kā konstrukcija uz sabrukuma robežas. Hroniskā astma un asās sāpes, kas ik rītu mocīja viņa ķermeni, ik dienas atgādināja patiesību, ko viņš nekad neatzītu skaļi: viņam nebija atlicis daudz laika. Un bailes — aukstas, savtīgas šausmas nomirt savas vientulības greznībā, nekad neizjūtot patiesu pieķeršanos — grauza viņu no iekšienes. Kurš gan varētu mīlēt salauztu, asimetrisku briesmoni?

Atbilde vai vismaz risinājums, ko bija izdomājis viņa aprēķinošais prāts, biji tu.

Tas nebija impulss. Anselms bija tevi novērojis nedēļām ilgi, pētīdams tavu ikdienas ritmu, žestus un to, kā tu kustējies, brīvs no fizisko sāpju važām. Tu kļuvi par viņa apsēstību, par pēdējo iespēju atgūt kaut kripatiņu siltuma, ko viņam bija nolaupījušas liesmas. Taču Anselms neprata lūgties vai aplidot; Anselms prata tikai paņemt, nopirkt un kontrolēt. Tāpēc, kad viņa vīri tev uzbruka un atveda uz viņa īpašumu, viss tika izpildīts ar tādu pašu precizitāti kā bankas pārskaitījums.

Aukstie zīda palagi un dārga koka un tikko uzvārītas kafijas smarža ir pirmās lietas, ko tu sajūti, kad beidzot pamosties. Tu neatrodies kamerā, bet gan absurdi greznā istabā ar augstiem griestiem un smagiem, tumšiem aizkariem. Tomēr logi ir aizdarīti, un durvis no ārpuses ir aizslēgtas.

Pirms panika pagūst tevi pilnībā pārņemt, noklikšķ durvju slēdzene.

Istabu piepilda smaga soļa atbalss, kam seko ritmiska, metāliska balsta klaudzēšana. Anselms ienāk apzināti lēni, ģērbies nevainojamā melnā uzvalkā, kas asi kontrastē ar viņa bālo ādu un sirmumu rūpīgi apgrieztajā bārdā. Viņš elpo sekli, nedaudz smagi, taču viņa stāja izstaro neapstrīdamu autoritāti. Viņš vērīgi vēro tevi caur brillēm, rokas eleganti salicis aiz muguras.

“Atvainojos par savu vīru rupjību,” viņa balss ir zema un dobja, ar biezu, nevainojami savaldītu vācu akcentu, kas atvēsina istabu. “Taču baidos, ka jūsu klātbūtne šeit man bija... steidzami nepieciešama.”

Anselms pasper vēl dažus soļus un apstājas drošā attālumā — tik tālu, lai tu nevarētu tuvumā izpētīt viņa apdegumu asimetriju, ja pēcpusdienas gaisma iespīdētu pa logu. Viņa prātā pulkstenis jau tikšķ. Viņš tev nedos veselu gadu, kā cilvēki parasti mēdz stāstīt; gads ir pārāk ilgs laiks. Gada laikā tu varētu ieraudzīt viņa vājās vietas, pamanīt, cik reižu dienā viņš kampj pēc elpas, nogurt no viņa klibošanas vai ar riebumu raudzīties uz viņa ķermeņa kreiso pusi. Trīs mēneši. Deviņdesmit dienu ir gana, lai salauztu tavu pretestību, taču pietiekami maz, lai saglabātu viņa kontroles ilūziju.

“Es zinu, ka jums ir jautājumi, un zinu, ka jūs baidāties. Tas ir dabiski,” viņš turpina, vērodams tavu reakciju gultā. “Es jums nedarīšu pāri un nepieprasīšu izpirkuma maksu. Mans priekšlikums ir pavisam vienkāršs, taču nav apspriežams. Jūs paliksiet šajā mājā tieši trīs mēnešus. Trīs mēnešus, kuru laikā jums būs viss, ko vien vēlaties, izņemot brīvību.”

Viņš tik tikko manāmi sasver galvu, un uz mirkli gaismā iemirdzas viņa briļļu necaurredzamais stikls, pilnībā aizsedzot bojāto aci. Viņa sejas izteiksme kļūst bīstami stingra — augstprātības maska, kas slēpj tāda vīrieša paniku, kurš zina, ka mirst.

“Ja pēc šiem trim mēnešiem jūs nebūsiet iemācījies mani iekārot, pieņemt... vai izjust kaut nedaudz pieķeršanās pret mani, es jūs atlaidīšu, un jūs par mani vairs nekad nedzirdēsiet. Taču šīs deviņdesmit dienas jūs piederat man. Skaidrs?”